|
|
|
Jūlijs 25., 2006
11:03
Nuvotā. Piezvanīju omiņam. Sasveicinājos, paprasīju, kā klājas.
"Ak, nukāta manvar iet, kotu prasi," viņa man atbild un otrā vada galā izplūst asarās.
Es atvainojos par tik stulbu jautājumu. Tā arī saku - piedod, ka pavaicāju.
"Vatatu nezini, ka es pakritu un sasitos!" Atzīztos, ka nezinu. Un sāku nožēlot, ka zvanīju.
"Espie ārdurvīm pakritu un sasitu gūžu", viņaman saka, "un tagad pavisam nevaru pastaigāt". Un raud.
Es domāju, koganlai pasaka tādu mierinošu, bet nekocitu kā "oj, omiņ.." pāri pār lūpām nevaru dabūt.
Uz standartjautājumu "Atu pie dahtera biji?" viņa pārstāj raudāt un pauž tokā viņa riebj tie dahteri.
Ateu neriebj, ka sāp, es prasu. Viņa akal raud.
Saka, ka tadkad manc tēvs atgriezīšoties, tad padomās par pie dahtera iešanu.
Iebilstu, ka tēvs mājās būs tikaj 5dien!
Nē, viņš būšot šonakt, viņaman saka. Viņai tā liekas.
Un vaicā, kad es būšu v-pilī. Nākamnedēļ, es saku. "Šonedēļ?" viņa pārvaicā.
Nē, nākamnedēļ. (viņa izšņauc degunu)
Tai brīdī es jūtu brīnišķīgu mixli - vainas sajūtu, dusmas, skumjas un izmisumu.
Turies omiņ, ja?
Mani tas tā nomāc, šitentās sarunas. Es nevaru acerēties, kad viņai pēdējoreiz ir bijis labi. Vaj precīzāk - kad viņai pēdējoreiz ir bijis pietiekoši labi, lai viņa neraudātu, ar mani runājot par ikdienišķiem niekiem. Un, kad es aizbraucu pie viņas, tad ir vēl trakāk. Estakš neko nevaru izdarīt, lai viņai nesāpētu galva/sāns/kāja. Un es nespēju vislaik raudāt līdzi, un mierināt vispār nemāku. Tāpē sakožu zobus, skatos uz izšūtās sedziņas stūri un nesaku neko. Un jūtos draņķīgi.
|
16:31 - ķirši
Bērnībā vismaz vienu vasaras mēnesi biju laukos. A lauki tur, starp skrundu un aizputi, 5 km no kazdangas.
Parasti uz ķiršu laiku. Omīte (laukomīte, nejaukt ar omiņu) vispār nevarēja ciest, ka kautviena ķiršu oga tika kaimiņpujku vēderos, bija gatava naktīm viņus gaiņāt un pa dienu kalt plānus, kātos (citēju) pūšļus noķert. Līcarto ķirši bij jānolasa. Visi. A dārzā bij vismaz 5 milzu ķirškoki, neskaitot skābos, kasta skābos skaita. Divi dzeltenie, trīs mellie. Litra burciņa tika iekarināta kaklā (lai abas rokas brīvas) un tad varēja kāpelēt uz vella paraušanu. Vaj arī kanniņa ar rokturim piesietu kāsīti, lai varētu pakarināt zaros. Sākumā promska bij jāpieēd vēders pilns. Vēdera pilnumu vizuāli varēja noteikt pēc mutes un roku ziluma. Mellie ķirši, zilas mutes. Pirmajos vakaros nabaga pilsēcbērniem sāpēja rokas un kājas. Vārguļi.
Karstajās dienās riebīgi, ap gatavajiem ķiršiem riņķoja lapsenes. Atadkad lija, tad ātrivien kļuvi slapš un zobi sāka klabēt tai brīdī, kad vēders bij ķiršupilns. Oj, aja vējš, tad asas izjūtas. Lielākajā dzeltenajā ķirsī varēja uzrāpties līc galotnei, un tur riktīgi labi šūpoja.
Ķiršus vārīja vajnu kompotā, vajnu zaftē. Ķirškompoc vispār bij vienīgais, ko laukomīte nemācēja sabojāt. Tobiš, tas vienmēr sanāca labi. A zaftei ķirši bija jākaulo. Parasti to darīja mana māte, pie mājas, saulītē, aizvējā, sauļojot kājas (kuras, kad darps bij pabeigc, vienmēr bij vienos zilos punktiņos). Pie viņas ikpalaikam parēja piesēst, aizbildinoties arkādu problēmjautājumu, un čiept izkaulotos ķiršus. Unpar čiepšanu nekas nevarēja būt, jo viņaibij rokas ar ķiršu sulu :)
Trīs lielākos ķiršus pāris gadus apakaļ nozāģēja. Omītei sircmieram, lainau jāštuko, kur dabūt bisi ar sāli, ko puišeļiem dibenos sašaut. Palika mazie ķirškoki, bet esnez, vajtos kāc nolasa ar. Kautgan, man liekaska kāc omītei ieteica noslēgt pamieru ar pujkām un vienoties, ka tie var iet ķiršos, kad grib, bet pusi no salasītā atdod omītei. Bet esnez, vaj omīte bijarmieru.
|
|
|