|
|
|
Jūnijs 5., 2006
14:50 - Kotikvien neizdomā aiz nevēlēšanās strādāt.
Gadā ir 12 mēneši. Pusotru mēnesi gadā es drīxtu nejiet uz darbu, un manparto maxā.
Aptuveni mēnesi no atlikušā laika es pavadu komandējumos. Irgan jāstrādā, bet uz darbu nau jājiet.
Es no rītiem kavēju vidēji 45 minūtes. Tas sanāk, ka šādi ietaupu gandrīz mēnesi ar 8stundu darbadienu.
Itovo - trīsarpus mēnešus darbā vispār neesmu.
Nau clikti.
Bet neiedvesmo :)
|
22:06
Šon trolejbusā netīšām biju nofiksējusi savu skatienu uz viena vīrieša profilu. Esto pamanīju tai brīdī, kad šams man izteiksmīgi rādīja smieklīgas grimases. Pasmaidīju un pieklājīgi novērsos. Pieturā, kad kāpu ārā, viņš papriekš ļāva man aizspraukties viņam garām, lai pēctam aiz manis arī izkāptu. "Rekā mums paceļam," šams man iet blakus. Es spurdzu, viņš man prasa, kāmani sauc. Viņš esot Edmunds, ļoti patīkami. Mante jājiet pāri, saku. Varbūt telefōniņu, viņš vaicā, smuki smaida un vējā mazliet ir piemiedzis vienu aci. Nēnē, cienītajs, tikpat smuki smaidu apakaļ.
Veterinārklīnikā ieeju kā pēdīgais klienc, trīs minūtes līc slēgšanai, dahteriene apvaicājas par barona veselību, es viņai pasaku, ka viņas jaunā matukrāsa viņai piestāv, viņa man izdod 14 latus vienlatniekos. Un uzaicina ieēst kūku ar kaffeju! Akvaj, jums svētki, es pieklājīgi iesaucos. Dahteriene saka – nētakš, man reka viena kundzīte nupat atnesa, kaķs veiksmīgi atveseļoc, esot pašcepta. Un ko es? Es akal spurdzu! Paldies, nēnē, cienītā. Jūsi ļoti laipna, patiešām, atā.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |