|
|
|
Augusts 18., 2005
23:01
Mana draucene 6dien precas.
Unkā dāvanu savām kāzām nomanis pieprasīja (burtiski pieprasīja) manām rociņām taisītu līgavas pušķi. Vēlāk mēs sarunājām, ka es arī uz mašīnas lipināmo puķbrīnumu sataisīšu. Taču šai stāstā ir pāris ‘bet’. Es neesmu nekāc profesjonālis, un man bailka tā visa padarīšana izjux. Turklāt ir pāris vienkāršas lietas, kuras veikalā nepārdod, un es nezinkur flōristi tās dabū. Piemēram, efejas.
Efeju stīgas nevar nopirkt, bet manis iedomātajā puķbrīnumā efejām ir diezgan nozīmīga vieta.
Eskad sen atpakaļ iekš ellū C-daļā mācījos floristiku, biju dzegužkalna apkaimi izstaigājusi un zināju, piekura žoga aug vīnstīgas, unkurš paksis apaudzis ar efejām.
Tātad man šovakar bij viltīx plāns sagaidīt tumsu un iet zagt efejas.
10os bij pietiekoši tumšs, un es, bruņojusies ar šķērēm un maisiņu (kur sabāzt laupījumu), izgāju ielās.
Efeju atrašanās vietu nespēju acerēties precīzi, tāpēc izstaigāju krustu šķērsu tuvākās ieliņas un gandrīzjau atmetu cerību. Bet tieši pie dzegužkalna, uz dzegužielas, nedaudz aiz katoļu baznīcas patiešām bijtas žox, kas apaudzis ar manu šīvakara mērķi. Pie žoga palēnināju gaitu un zaglīgi paskatījos apkārt. Aiz manis gliemeža gaitā vilkās saķēries pārītis. Negribot riskēt ar nelielu devu morāles, nolēmu aiziet aiz stūra, tumsā paslēpties un, kad šamie būs aizvilkušies man garām, atgriezties nozieguma vietā.
Turkur man likāska paslēpšos, man sanāca tikai 20 sekunžu nervoza mīņāšanās, jo pavisam netālu grozījās viens aizdomīx vīrišķis. Atmetu ar roku 007 metodēm, gāju atpakaļ pie efejām. Galugalā, pārītis nebij apstājies uz ielas, lai pabučotos, un tāpēbij tikuši labi tālu. Esuzreiz ķēros pie griešanas. Šķēres nebij labākā izvēle, jo efeju kāti ir diezgan kokaini. Kad biju nomocījusi divus zariņus, paskatījos apkārt, un, notās puses, kur biju „slēpusies”, nāca aizdomīgais vīrišķis. Es promska sabijos, man no rokām izkrita šķēres, bet es nolēmu nogriezt vēlvienu zariņu, unpēctam diegt prom. Man pēkšņi likāska žoga otrā pusē kautkas čab, notā sabijos vēlvairāk. Pie sevis sakot „este nākšu, kadbūs gaišs” muku prom, atpakaļ neskatoties. Nēnu, es patiesībā neskrēju - ļoti cēli, bet ļooooti ātrā solī gāju prom.
Pēc metriem simc atskatījos uz žoga pusi, bet tur neviena nebija!
Tagad atzīšos. Nākot mājās, katra plastmasas pudele kustējās manā virzienā un katrs zāles kumšķis izlikās par suni, unpat pie dzīvokļa durvīm likāska bēniņos kāc runā.
Brrr.. man ir trīs efeju stīgas.
Nepietiks. Rīt iešu akal. Būs gaišs, kad iešu. Man būs nazis, un nenoviena nebaidīšos.
|
|
|