|
|
|
Jūnijs 21., 2005
11:41
Sabiedriskais transporc rada spilgtas emocijas. Viennozīmīgi.
Vakardien netieši biju iesaistīta kautiņā.
Situācija – pretīgais 7tais tramvajs, klusi sēžu, nevienam pāri nedaru, lūkojos maskačkas ainavās, blakus stangā iekarājies visai iereibis tēviņš man izrāda pastiprinātu uzmanību. Ignorēšana nelīdz, uzmanības apliecinājumi kļūstarvien uzbāzīgāki. Delikāc „atstaņķe pažalusta” nelīdz, šļupsti ausī kļūst augstākajā pakāpē kaitinoši. Pabīdu viņu no sevis prom ar žestu un sejas izteixmi, arkādu varētu atbīdīt vecu, smirdīgu trauklupatu, kokāc lepras slimniex iemetis tavos svaigi uzklātajos, baltajos zīda palagos.
Nelīdz. Uz skaļāku vairākkārt atkārtotu „atstaņ!” reaģē nevis attiecīgais subjekc, betgan vīrišķis pāris metrus tālāk. Vīrišķis, jāatzīst, tikpat nožēlojams, varbūtikaj mazliet mazāk iereibis. Un metas mani aizstāvēt!
Nu, starpviņiem sākās tādakā vārdu apmaiņa, pēctam tādakā grūstīšanās, unpēctam tādakā dūru vicināšana. Kaušanās gantā īsti nebija, jo abiem, šķiet, bij problēmas ar koordināciju.
Un es tailaikā sēdēju maliņā un izlikoska manis nav vispār, un domāju, kālai teleporetējas notās vietas uz jebkurucitu vietu pasaulē.
Ā. Un morāle. Bruņinieki ir arī starp tiem, kuri gaužām nošļurkuši un gaužām iereibuši.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |