|
|
|
Jūnijs 15., 2005
10:01
Surprisesurprise, man arir personības tumšā puse! Un par lielāko daļu no tās puses esnemaz nekaunos (teikums tāckā aritmētikas uzdevums).
Bērnībā sakņuveikalā uz alkšņielas zagu ābolus. Un piemājas veikalā mēdzu spert baltmaizes radziņus, kas maksāja 5 kapeikas.
Some things never change. Es vēljoprojām mēdzu lielveikalos zagt košļenes. Reti, bet mēdzu. Manir elementāra metode – es pie kases paņemu košļenes un turu tās rokā. Turu tās rokā, kamēr samaksāju par pārējo pirkumu, un pēctam kopā ar maku ielieku tās somā.
Man draucene (izmantojot izdevību, nododu viņai sveicienus) savulaik faķīrveidīgi pārtikas veikalos mēdza spert lietas. Piemēram, vienreiz, kamēres pirku čupačups, viņa no letes nozaga kūpinātu vistu. Jāatzīstas, tābij garšīgākā kūpinātā vista, ko jebkad esmu ēdusi :))
Aij, pēctam viņa sāka strādāt „respektablā” iestādījumā, un atmeta šitento padarīšanu.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |