|
|
|
Maijs 23., 2005
10:17
Akjā, vaj esjums esmu stāstījusi, ka vienano manām fōbijām ir pazaudēt dzīvokļa aclēgas? Visticamāk pac baiļu objekc nau aclēgu trūkums kā tāc, betgan nepatīkamās sekas – eskā iedomājos, kaman kautkad nakc vidū jādomā, kur palikt.. vaj jādomā, kaspa dienestu mantās durvis var dabūt vaļā.. vajkaman jādirn kāpņtelpā, vaj jālūdz, laikācno kaimiņiem ielaiž mani savā tualetē pačurāt.. oj.
Es nepazaudēju aclēgas. Piešķīru tās brālim (sūda labā sirc), lai tam irkur galvaspilsētā panakti palikt. Ar visai sarežģītu slēgšanas- aizslēgšanas-aclēgu-actāšanas shēmu, kuras rezultātā man, atgriežoties no dzimtenes, bij jātiek mājās.
Bet, kānojaušat, es netiku. Vakar spēju aclēgt pirmās durvis un klausīties, kā kaķs aiz otrajām durvīm kliedz. Brāls izslēdzis telefōnu, tāpēc nedzirdēja visus epitetus, koviņam varēju veltīt. Divas stundas pavadīju, sēžot uz kāpnēm, klausoties savu kaķi un ainas no kaimiņu dzīvēm – normāla proletariāta brīvdiena – klaudz durvis, kautkur vīrs piedzēries, sieva viņu parto lamā; citur savukārt kāc aizmirsis kādamcitam nopirkt cigaretes; vēl dzirdēju „tas esmu es, mīļā”; kaimiņi sasveicinās savā starpā un sarunājas par laiku.
Kopumā nebij tiktraki. Vart tāpēcka nebij pie kaimiņiem jājiet čurāt.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |