|
Marts 11., 2005
20:07 Tagad tasnu ir skaidrs. Esmu netikaj nelabojama nezīža, bet pamatīga
aizmārša arī turklāt. Šon kadman telefōniski atgādināja, ka rītdien vācas
studenti uz maniem semināriem, es gandrīz raudāt sāku. Mani pašipaši pirmie
semināri, kuriem gribēju sagatavoties tā kārtīgi, lai studentiem incanti kā
nekad unlai tie visu savu atlikušo mūžu mani aceras un stāsta mazbērniem, kādavot
esbij forša.. Bet es tos sasodītos seminārus vienkārši izslēdzu no sava prāta!
Un tagad? Koes tagad daru? Sēžu pie konpja, negatavojos (jo
nezinu, arko sākt – un, ticietman, tājau ILGU laiku), spēlēju lines un šaustu sevi. Parto, kāda es nevīža
un aizmārša.
Unvispār, mantagad bij jābūt ceļā uz dzimteni. Tagad manbūtu
bijis jābūt kautkur pie Ugāles un jāmēģina pierunāt kaķis, laistas beidzot pārstāj
kliegt.
|
|
|
|
Sviesta Ciba |