Nūģis no otrā stāva ir persona, kurš, kaut 2 gadus strādājam vienā iestādē un sēžam vienā un tai pašā mājā, kāpnēs nekad nesveicinās un saskrienoties pie ārdurvīm skatās un otru pusi. Viņš nekad nau redzēc smaidām un, runā reti, betkad runā, skatienu nekad sarunas biedram nepievērš un lēēēēēni stiiiieeeepj vāāārduus. Nūģis.

Šodien Nūģim bij jānāk pie manis, lai es viņam palīdzētu.. Esjau protams lāga cilvēx,  man palīdzēt naugrūt pat nūģiem. Priekšniece jau gaitenī viņam skaļi klāsta, ka es ļoti jauka meitene, unka ar mani tikaj par skaistām un cmalkām lietām jārunā.

Smejoties es viņam visukānākas parādu, izstāstu kasunkā jādara.. Atstāju šamo, lai strādā savānodabā, pati nolīdu personīgajā darba kaktā. Sēžu, klabinu klavieri, strebju kafeju, izskatos aizņemta. Pēkšņi Nūģis man vaicā: „Šitā mūzika, kas skan, ir no filmas, ne?” Gandrīz aizrijos, manot šādu negaidītu zināšanu atblāzmu!

Uhu, es saku, kātad, tastakš Bregovičs.

Un viņš man: „Ā, nujā. No kuras Kusturicas filmas nez ir šis tango?”

Heh, es smaidu kā saulīte un nodomāju – rekā malacis pilda komandas un ar mani cmalki runā..

Bet tad akal – laikamjau  viņš nau nekāc Nūģis, ganjauka tikaj Kautrīx Bezgala.