|
|
|
Jūnijs 10., 2004
15:41
Ziniet, es būšu briesmīga priekšniece. Es par to pārliecinos atkal un atkal.
Manējā [priekšniece] tagad kārtējo reizi ir atvaļinājusies, man nākas viņu aizvietot. Pildu visus jaukos pienākumus. Un es esmu drausmīga. Nepārspīlējot.
Argumenti vienkārši: 1) es piekasos, pietamvēl pamatīgi. Es piekasos pie izdarītā darba tiktāl, līdz man patīk netikaj tā saturs, betarī izskac; 2) es zaudēju pacietību, skaidrojot elementāras lietas (uz jautājumu – es uztaisīju jaunu folderi, kā man to nosaukt? – es vienkārši explodēju); 3) man nepatīk domāt un plānot darbus tiem, kuru darba rezultātu tālāka izmantojamība vispār ir visai apšaubāma; 4) es paceļu balsi arī pret tiem kolēģiem, pret kuriem citkārt esmu mīļa – jābet stāstīt, kasir Lōrija Andersone un skaidrot, kā wordā ievietot lappušu numerāciju (ceturto reizi!!!) ir divdažādas lietas; 5) ņemot vērā visu iepriekš teikto, esmu sliktā garstāvoklī, kas mani kaitina novisa visvairāk.
Garastāvoklis:: grrr
Mūzika: Mazurka in a minor, Op. 17 #4
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |