|
|
|
Decembris 20., 2005
17:42 - Mani svētki #3
Mēs pirmajos Ziemsvētkos vienmēr braucam uz laukiem, pie laukomītes. Tur satiekam visus pārējos atlikušos radus. Parasti.
Kad mammasbrāls izšķīrās no sievas, un viņa ar bērniem pārcēlās uz Jūrmalu, Ziemsvētki sanāca pavisam savādāki, jo nu māsīcas un brālēnu uz laukiem sūtīja nelabprāt. Un, ja arī sūtīja, tad viņi atbrauca tad, kad mēs bijām prom.
Un tikaj pāris gadus apakaļ, mēs, ierodoties laukos, uzzinājām, ka mammasbrāls ir ceļā pēc bērniem, un tātad tiebūs Ziemsvētki, kad būsim visi kopā.
Pēdējoreiz tā bija, kad bijām vēl diezgan mazi, unte – 13 pieauguši cilvēki laukomītes lielajā istabā – unkaesjums saku, bērnībā tā istaba bij lielāka.
Idillei pa vidu – mammasbrāls (pēc profesijas mežsarx) ienesa eglīti, māsīcas to pušķoja, mēsar mammu saiņojām laukomītes adītās zeķes (daļa no tām mitras, jo izmazgātas tikaj pirms pāris stundām – un tā ir vienmēr), laukomīte ar manu tēvu kašķējās virtuvē parto, kādai jābūt mērcei un kas jāliek klāt pie štovētajiem kāpostiem– pazuda elektrība!
Wiiiiiiiii
Tasnuganbij jautri.
Sameklēja visus sveču galus. Iededzināja visus lielos keramikas svečturus, kas parasti jau stāv tikaj smukumam, sadedza eglē sveces. Unta varēja nosēsties stūrī un skatīties uzto, kādas maigajā gaismā ļaužiem sejas, kādas visiem acis spožas un mutes tik smaidīgas!
Taisnivaj žēlka pēc pāris stundām elektrība bij apakaļ.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
