sajūta, ka jau rīkle apdarināta sīkiem grabulīšiem, dinamītu paciņām, skrāpīšiem, mazītiņiem liesmpūšiem, trejžuburu āķīšiem, deguns rūc un pūš, un tad nāk smilšpapīrs ar četrdesmit rokām un kājām, skrāpē un rauj visu tā nost, ka asaras sprāgst un triecas pret grīdu, un tad pat par savu muļķīgumu vairs neiespējami pasmieties, bet uz palodzes un skurstenī apgalvo, ka tā ir harmonija.

uzklāšu deķīti uz saules nosvilinātās skārdenes, salocīšos pusasī pie saburzīta zila kvadrātrūtu kabatslakata, kamēr piesaulīte drīz jau kritīs nost, kā pāragri pensionētam indivīdam pēc nopelniem būtu jāpienākas, turklāt kamēr vēl to teorētiski var, atjūgsies dullā balerīna no nodarbībām, piebirs istaba pilna nokaitētiem skārda kuģīšiem, rakstīts uz bortiņiem "danco dievis nesanāks", kā parasti.