|
::: mēs stāvējām pie nicas kafejnīcas, un kāds smējās parromānu ar desmit gadus vecāku sievieti. viņai apkārt bija spoža aura. mēģināju iet, bet biju kā paralizēts. nevarēju ne pakustēties, bet viņa cieši skatījās man acīs, pieskārās manām rokām un neliela aura apvija arī mani. mirklī pazaudēju sevi, visu sāku redzēt no malas / pēkšņi tālumā kaut kas uzsprāga, milzu liesmas uzšāvās debesīs, jo skaņa atnāca krietni vēlu. kaut kas notika. un visi cilvēki un lietas sāka celties gaisā. visa apkārtne - bezsvara stāvoklī... // atgriezos pēc daudziem gadiem, pagātnē. visa apkārtne mainījusies, koki pie kurtuves nupat apzāģēti, bet nozāģētie zari palikuši turpat. fasādes krāsotas brūnganā tonī, daudz mainījies, šis tas neredzēts no ēkām, bet citādi liekas, ka tās tur jau sen, ar milzumdaudz stiklotām šaurām rūtīm. esmu ar felleri, uz sanatorijas pusi, līdz ceļš iegriežas gar sētu, aiz kuras biezs, vējā plīvojošs zaļu smilgu kopa. brīnīdamies no tik lielām un biezām smilgām, paklūpu un ar roku uzkrītu uz lielas stikla lauskas, tā kā no šauras pudeles, bet tik tas viens gabals, nekā vairāk, neparastas formas, tā kā ovāls, asām smailēm, nesaplūst kopā, tāds kā daudzslāņains, maina krāsu, esmu sagriezis pirkstu līdz kaulam, bet asinis rit lēnām, neparasti gaišas, un tad acumirklī brūce ir pazudusi. / biezs priežu mežs, šalko, tā šalkas ir tik spēcīgas, ka nevar saklausīt pat savu balsi. satumst, bet tieku vēl uz priekšu, sūnās kājas iegrimst līdz ceļgalam. uz sliedēm. nakts neparastā gaismā, it kā mēness spīdētu, bet nekur neredz. esmu pazaudējis četras stundas.
>>> no rīta katedrāle pa manu logu mirdzēja |