| Veltijums. No cilvēka, kura zin īstos vārdus. |
[Apr. 25th, 2007|10:26 am] |
Mans mīļais,draudziņ!
‘’Ir mīļi un silti vārdi, kas skar sirdi kā mātes vai drauga glāsts, un ir vārdi, kas iedur kā asi dzeloņi, radot dvēseles brūci, kas nebeidz asiņot un sāpēt visu mūžu. Reizēm cilvēks, kas šos vārdus izteicis, ļoti vēlētos, lai tie būtu palikuši nerunāti, bet atsaukt un izdzēst tos vairs nevar, un tie apsūdz viņu pašu.
Ir auksti un skarbi vārdi, kas liek mums noskumt un ierauties sevī, un ir vārdi, kas ielej gaišu līksmi mūsu sirdīs, atver tās priekam, laimei, atziņai, dzīvībai, skaistumam; ir vārdi, kas pilni vienreizēja, tikai viņiem piemītoša mirdzuma un dzīvības, un ir pelēki, apnicīgi un nedzīvi vārdi kā auksti, vējā bārstīti pelni. Ir vārdi , kas skan skaudri un nepielūdzami kā baiga likteņa balss, kā nāves spriedums, un ir vārdi, kas atskan kā laimes un augšāmcelšanās zvani. Ir klusi, lūdzoši, ļoti kautri vārdi un tiem pretim – skaļi, rupji, uzbāzīgi kā balagānu bungu troksnis. Ir vārdi ar spārnotu vieglumu, kas paceļas un aplido mūs kā viegli putni žiglā un grācijas pilnā skrējienā…’’
/P. Dāle/ |
|
|
| |
[Apr. 25th, 2007|11:53 pm] |
"...Istaba, kurā pēc daudziem gadiem atgriezīsies Raele, lai vērotu, kā kluss svešinieks mazgājas. Un mazgā drēbes ar drupenām spilgti zilām ziepēm.
Muskuļots un meduskrāsā. Ar jūras noslēpumainību acīs. Sudrabainu lietus lāsi uz auss." (c)
(c) A. Roja
|
|
|