| |
[Jun. 7th, 2006|09:20 am] |
Sāp ne jau par nu jau nedzīvo ķermeni, bet par tiem, kas palika. Par tiem, kam cilvēks, kurš pirms tam mājoja šai ķermenī, bija svarīgs.
Asfalta malā kā salauzta lelle...ar ķiveri galvā... atcerējos "savējos"...neviena sudrabkrāsas baika...mierinājums.
Ja prātā nebūtu uzpeldējis salīdzinājums, iespējams, tas aizmirstos. |
|
|