| |
[Nov. 8th, 2013|09:58 am] |
Vakar friča atvadu pasākums noritēja visnotaļ pozitīvi. Poģira pagaidām ir pieņemamā līmenī.
Citās ziņās - zem(bez?)apziņa laikam meklējas. Vismaz slapjumos esmu baisi flirtīgs. Par slapjumiem runājot - šonakt nosapņoju, ka zaudēju laiku. Jeb drīzāk atmiņu. Periōdiski attopos kautkur citur bez sajēgas, kā tur nokļuvu. Izmeklējot šo fenomenu nonācu kautkur centrāltirgum līdzīgā vietā, kur vienā stūrī tirgojās frīki - čalis bez dzimumpazīmēm (pilnībā ģērbtam cilvēkam šekums apģērbā izgriests, lai varētu aplūkot vareno kušķi, kurš slēpj neko); sieviete ar sešām krūtīm, visām noklātām ar griezumu rētām; 80gadīga tantiņa caurspīdīgā apakšveļā ar 18gadīgas meičas ķermeni; visu noslēdza čalis, kurš spēja kontrolēt laiku - radīt lūpus un pārvietoties laikā. Liels paldies smadzenei par šo piedzīvojumu, kuru es atceros pārsteidzoši skaidri. |
|
|
| Sievietes sit vīriešus, kuri nesit sievietes |
[Nov. 8th, 2013|12:33 pm] |
Ciba kārtējoreiz burbuļo un vārās, zupa līst straumēm, vētra pustukšā alus kausā sit augstu vilni. Uzkaisīšu ka sāli uz jūsu vātīm.
Audzis ģimenē, kur interpersonālās attiecības varētu tikt salīdzinātas ar 14. gadsimta Eiropas politiku, uzskatu, ka esmu ieguvis augstu toleranci uz visu emocionālo. Tai skaitā spēju laist gar ausīm tās sūdu straumes, kas pludina apkārtni. Daudz maz ieaudzināts (nezinu - vai sencim par to jāpateicas, vai grāmatām), ka sievieti sist ir zem paša goda. Pēc saņemtās dresūras, vienīgā, kas spēja mani izvest tik tālu, bija ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zan, ar kuru sanāca reiz dzīvokli kopā īrēt. Tas rezultējās salauztā rokā un ķieģelī. Protams, ka ir gadījies pielietot spēku, lai truli apturētu jebkuru vardarbības izpausmi no pupaina radījuma (pieturēt rokas vai ietīt segā kamēr nomierinas). Bet sist - nahuj nevajag. Tāpat kā ļaut tikt sistam. Pats, būdams mierīgs un miermīlīgs, laikam arī dzīvojos lielākoties ar miermīlīgajām. Ar tām trakajām un agresīvajām ir jautri uz īsu brīdi, bet ātri apnīk. Īpašas pieredzes ilgstošā (virs 1.5 gadiem) kopdzīvē arī nav, tā kā varu tikai spekulēt no novērojumiem - tie, kas tiek abjūzoti parasti ir lādzīgi un miermīlīgi, bet kautkādā ziņā mīkstmiesīgi. Neuzskatu, ka bērni un monetārās lietas būtu bremzējošais faktōrs tikt vaļā no šādu attiecību sloga. Дело наживное, было бы здоровье и желание. Tobiš, pieradums un nespēja pieņemt lēmumus ir problēma.
Lai gan, bija viens gadījums, kad mūsu čaļu kompānijā uzpeldēja viens skuķis, kas pa pjaņi mīlēja iepļaukāt čaļus par sīkumiem vai vispār bez acīm redzama iemesla. Viens no cietušajiem reiz neizturēja un ievilka vienu maigu pretīm, uzreiz izārstējās - izrādās, pļauku saņemt nav īpaši patīkami.
Noslēgumā varu izdarīt secinājumu, ka pieredzes nav un netaisos organizēt sev tādu. Bet tie, kam ir un kas gaužas - izstumiet pautus no vēderapakšas, parādiet tos savām raganām un pisiet prom uz labākiem medību pišas laukiem. |
|
|