| |
[Sep. 26th, 2011|10:25 pm] |
Kautkā pēdīgā laikā nu galīgi nav ko teikt. Nedz te, nedz sadzīvē. Izņemot pilnīga pārpāļa momentus, kad tiek nests pilnīgs mēsls.
Itkā varētu stāstīt par ikdienu, vai par to, kā ar kolēģi gribējām piekoļīt lai divas draudzenes meikauto, vai igauņu urālu baltā kožakā, kuru notrolloju par to, ka gribēja stāstīt par "How I met your mother", bet es visu laiku viņam pretī, cenšoties novaldīt rēku "Stop talking 'bout my mother, you bastard, she's long dead". Otrs piemērs - mūs vilka uz vienu noteiktu krogu, kurā viens čalis "Got a thing to do", izrādijās, ka vnk gribēja savai draudzenei to krogu parādīt. Uz loģisko jautājumu "So, this thing you have to do here is her?" atbildes vietā bija vien sašauts skatiens.
Un, protams, ka meiča, kura man šinī pilsētā patīk vislabāk, ir latviete. Pffft |
|
|
| |
[Sep. 26th, 2011|10:48 pm] |
| [ | Putni dzied |
| | Meat Beat Manifesto - I got the Fear | ] |
Vēl mielēs sēž iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem. Katru reizi viens un efin' tas pats: "No kurienes esi, ko studē, kādēļ tieši Tartu, utt, utjp". No Marsa esmu, studēju paleantoloģiju un tieši te tādēļ, ka noriebies grauzt sarkanās smiltis un jāt uz milzu tārpiem. Now fuck off!
Apmēram tā var atšķirt jaunos iebraucējus no vecajiem - vecie neuzdot šādus jautajumus, vismaz ne uzreiz. Labi, ka vismaz kautkāds niecīgs puslīdz paziņu loks ir nostabilizējies, var tusēt ar jamiem.
Sākumā jaunie kursabrieži uzskatija, ka esmu noslēgts, tagad saprot, ka man vienkārši dotajā mirklī nebija ko teikt. Toties, kad ir ko, tad tiek murmulēts par deviņiem mēmajiem |
|
|