Liekas, bijušo PSRS valstu iedzīvotāji ir izteiktāk spējīgi sadzīvot ar kognitīvo disonansi. Līdz ar to viņi ir daudz nepateicīgāki demokrātijas sistēmu praktizētāji un vieglāk spējīgi iekrist ieilgušās varas uzurpēšanas situācijās.
PSRS laika cilvēki faktiski dzīvoja vairākās informācijas realitātēs - mājās runāja vienu, ar biedriem - citu, bet oficiālajā vidē - pavisam ko citu, un tas noveda cilvēkus līdz situācijai, kur, lai viņi mentāli nesapistos pavisam, nācās pielāgoties. Un, ritot gadiem, šī spēja dzīvot šādi, ar sašķeltu apziņu, vairākos pretstatīgos informatīvajos laukos, nostiprinājās nācijas kolektīvajā bezapziņā.
Apzinos, ka šeit varētu man oponēt, uzstājot, ka, teiksim, tie paši krievijas krievi lielākoties ir mentāli sapisušies, ja tā var teikt, diezgan pavisam - plaši zeļošs alkoholisms, vardarbības upuri, varmākas, kas rada jaunus vardarbības upurus - varmākus. Bet tomēr tā nav visa tauta. Labi, ja jau par krieviem, tad nedaudz par krieviem.
Nedaudz par pamatproblēmu. Tauta, kura ir tik milzīga, ka tā nekad nespēs būt vienota, ja vien nepastāvēs kāds drauds, kāds ārējs faktors un ienaidnieks, kas to vienos. Un, lai arī daudzi ienīst Caru un sauc pēc demokrātijas, tomēr viņi sirdī noteikti jūt, ka, lai Krievija būtu spēcīga, ir nepieciešamība pēc autokrāta ar teju neierobežotu varu. Viņi jau zina, ka biedru līdzcilvēku netikumi nekur nav zuduši - krievijas administratīvajā politkultūrā korupcija joporjām ir ļoti izteikta; pavirši izsaktoties, jo tālāk no Maskavas, jo lielāka brīvība izpausties*.
Tāpēc, ko lai saka, viņi ir nolemti. Un mēs arī esam nolemti.
*Iesaku noskatīties Andreja Zvjaginceva izcilo filmu "Levitāns". Stāsts par kāda automehāniķa cīņu pret pilsētas korumpēto mēru kādā Krievijas austrumu gala mazpilsētā. Un tur pavisam noteikti novelkamas paralēles ar šo manu ierakstu.