September 13th, 2012

• 9/13/12 03:30 pm
• Ir pat atgriezušies to, ko saucu par sapņiem, kas turpinās. Es kārtējo reizi sapņoju par mīlestību, skaistumu, īslaicīgu laimi cilvēkos. Bet tie sapņi tik ļoti savijas ar kaut kādu manis idealizēto realitāti, ka viscaur tiem vijas tādas kā beznosacījumu skumjas, kas laikam piemīt ikkatrai apzinātai, bet nesasniegtai lietai. Nesasniegtai, jo neiespējamai. Nekas nevar būt tik skaists man, kā notikumu virzība dažos manos sapņos. Laikam, pateicoties sapņiem, es atkal jūtos slikti. Vismaz tik slikti, kā šorīt, es neatceros, kad es pēdējo reizi jutos. Divas stundas no viena sāna uz otra, deniņiem pulsējot pirmsmigrēnas ritmu. Beigās, ietinies halātā un segā, kaut kā sevi piedabūju izdzert vitamīnus, fiksi izpīpēt aukstās istabas jeb smēķētavas cigareti, izdzert kafiju. And shit. Un tagad es iešu nomazgāties. Noberzīšu no miesas visas atmiņas par nakti - par laicīgi skaisto, kas savelkas ar mūžīgo, jo ir tikai faking sapnis. Tas ir tikai faking sapnis, muļķības. Es laikam atkal vēlētos neatcerēties tos.
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 9/13/12 03:46 pm
• Draugi sapņo, ka esmu miris. Es tur saskatu tikai pozitīvo. Mana nāve viņu zemapziņā varētu nozīmēt to, ka es topu reālajā pasaulē. Izvemju visu un topu jauns. Kaut gan negaidīti nomirt nemaz nebūtu tik slikti - es nejustu bailes un sāpes varētu būt mirklīgas. Vienīgie iemesli, kāpēc man varētu būt bail, jo es vēl neesmu beidzis baudīt, kā arī fakts, ka cilvēkiem, kam rūpu, varētu nepatikt. Redziet, kā jūs man rūpat (ne jau jūs, nezināmie virtuāļi).
• 2 atstāja kaut koatstāj kaut ko