February 13th, 2008

• par maņām
• 2/13/08 07:18 pm
• Viens bērns ienāca universitātes datortelpā un pavaicāja adminam, vai printeris ir krāsu. Tas atsauca atmiņā sen pagājušu laiku, kad dzīvoju, vadoties pēc ožas nevis dzirdes vai redzes. Atceros, ka sākumskolas gados bieži apmeklēju dažnedažādus pulciņus, nodarbības un sportus. Vienmēr izsalcis un bez naudas, tālu prom no mājām un vienmēr paturot galvā miglainas ainas ar maršutu, pa kuru biju nonācis konkrētajā nodarbes vietā un pa kuru nokļūt atpakaļ - mājās. Vienmēr jutos mazliet nomaldījies. Lai labāk saprastu manas tā brīža izjūtas, varu piebilst, ka man tas viss riebās, es labprātāk sēdēju mājās pie televizora vai nodarbojos ar sīko huligānismu sava rajona ietvaros. Dzīvoju Bolderājā, mācījos Imantā, pulcējos centrā. Uzmodelēju savu pirmo elektrisko automašīnu Annas ielā 2. Manās nāsīs joprojām virmo benzīna, krāsas un kūstošas plastmasas aromāts. Mazo gumijas riepiņu saskare ar sacīkšu trases koka virsmu, silta gumija, riepu nospiedumi. Lodāmuru un kūstošas alvas smaka tik ļoti konfliktēja ar manu mūždien tukšo kuņģi, ka bieži nācās apsēsties, lai nenoģībtu.
  Tagad es vairs nejūtu smaržas. Nav tā, ka es būtu zaudējis ožas maņu, bet varu teikt, ka visas noteiktai videi raksturīgās smaržas mani vairs neaizrauj un nemulsina. Tām vairs nav dvēseles, ir tikai funkcija. Bibliotēkās smaržo pēc grāmatām, bet tās ir tikai grāmatas, tā vairs nav vairs nav noslēpumainā vide - nav bailes no bibliotekāra, nezināšanas, nespējas orientēties, nomaldīšanās, pazušanas un nekad neatgriešanās mājās. Viss ir tipisks.
• 3 atstāja kaut koatstāj kaut ko