atdzimšana

Es gaidu. Ne jau apzināti, kaut gan bieži vien arī apzināti. Un bieži vien tad ir vilšanās, jo (Ha!) tā arī neko nesagaidu. Tā ir programma, kas iet defaultā, taču lai aktīvi darbotos, ir aktīvi pie tā jāpiedomā. Kā aktivitāti padarīt par default programmu? Atcerēties atslēgvārdus.

Es varu, es daru.

Nav daudz cilvēku, ar kuriem es varu nepiespiesti un brīvi runāt, patīkami runāt. Un pēc sarunas ir ļoti, ļoti forši. Pat ja nekas tāds netiek runāts. Ar šiem cilvēkiem es arī varu viegli tērzēt beztēmā (čatot). Ir arī tādi cilvēki ar kuriem es nevaru pat par tēmām runāt, kur nu vēl čatot! Sarunāšanās ar viņiem sagādā mokas, jo nav jau ko teikt, bet it kā vajadzētu. Tad nu mēģini un mokies, stāsti, kas jauns, kā mācībās, kādi tusiņi, kādi puiši. Taču sakarīgās tēmas tiek pārvērstas līdz nepazīšanai vai izvēršas savas pozīcijas aizstāvēšanā. Es mēdzu klusēt, varbūt par daudz?

Esmu patīkams cilvēks, pieklājīgs, uztveru visu pozitīvi. Pirmais iespaids par cilvēkiem ir pozitīvs (tālāk to izmaina cilvēki paši). Atļauju cilvēkiem pie sava viedokļa palikt, neuzbāžos ar savu viedokli. Man nav svarīgi pārliecināt par savu taisnību, bet savu viedokli nemainīšu. Netēloju, nemeloju, neliekuļoju, nepielienu, neaprunāju. Saku taisnību, izturos dabiski, ja kas netīk, paklusēju, vai pasaku tieši šim cilvēkam. Patīk saturīgas sarunas.

Vissvarīgākais draugos ir tas, lai ar viņiem var parunāt un pat beztēmā patērzēt.

Nezinu, līdz galam es to visu neesmu izdomājusi. Bet zinu, ka ir noderīgi, ja ar pareizajiem iemesliem tur blogu. Vai dienasgrāmatu. Man rakstīšana dienasgrāmatās ir izgāzusies vairāk reizes, nekā mēģinājumi rakstīt normālu blogu. :) Nu ko, mēģinam vēlreiz. Cerams šis blogs netiks nokauts dēļ tiem pašiem iemesliem, kā mans iepriekšējais - atkarība. Atkarības nav labas. ;)

Mani uztrauc tas, ko citi par mani domās. Cik banāli. Un es nezinu, kā no tā tikt vaļā. Līdz tādi sīkumi, kā uzkrītoša kosmētika, apģērbs, izturēšanās. Bet tie ir sīkumi. Izmēģināti, ļoti labi, bet sīkumi. Man vajag ko lielāku. Teoriju ir ļoti labi zināt, kaitinoši ir zināt teoriju un nemācēt to pielietot praktiski. Laikam būs jāsāk vairāk atkal piekopt šie sīkumi. Vismīļakais no vienalga-ko-citi-domās sīkumiem ir, kad pa ielu ejot sarunājos ar sevi, smejos vai pat biši uzdejoju.

Kā pozitīvi noformulēt mērķi "Man nav svarīgas citu domas"?

Tas jau sāk palik par traku... Pārāk daudz žurnāli, kuros es rakstu. Lai gan sākotnēji šis žurnāls bij domāts vnk nika aizņemšanai, tagad tas kalpos arī par atskaites vietu, kur neviens neuzdos jautājumus (vismaz sākotnēji noteikti ne)

Tā. Pagājušas gandrīz 48 stundas, kurās pa vidu iegulēts 3h. Sāku eksperimentu.
Pirmo reizi mēģinājums - protams nepaspēju aizmigt.
Tulīt pamēģināšu vēl vienu snaudu. Lai nenolūztu skolā.

PS - domājams, ka pēc kādas nedēļas iepostošu to visu savā īstajā žurnālītī. Tagad tik iesākums. Un ērtāk jūtos, ja par to var uzrakstīt, bet nav jāatskaitās.