atdzimšana

Kaut kas jau sāk sanākt, tikai vēl nesanāk. :D Bumbiņas apelsīni krīt zemē. :D

Vakar biju uz holotropiskās elpošanas semināru. Nu nez, man nekādas figņas nerādījās. :D Tīri feini priekš psihoterapeitiskas... figņas. :D Bet varbūt es esmu jau pieradusi un man tie pārdzīvojumi, kas tiek izdzīvoti liekas superīgi, bet jau redzēti. Bet varbūt vajadzēja vairāk saelpoties. Saelpojoties gan tur tīri interesantas ir tieši fiziskās sajūtas.

Bet arī fakts, ka vērtējumu ietekmē tas, ka es vairs neļaujos sajūsmināties, visu laiku ieturu tādu piesardzīgi atturīgo nostāju. :D Jā, jā... a ti pazvaļaj sebe... a vot nevaru! Drošības sajūtas ta nav! Un ja es varu izplāties un un emocionāli atvērties visādu grupu terapiju procesos, tad komunikācijā ar cilvēkiem ir iestājies atsalums. Apskāvieni ir neveikli un pusgribēti, pusnegribēti. Esmu gatava tikai intelektuāli parunāties. Konekcijas nespēju un nevēlos. Nē, arī randomīgi ar foršajiem grupas biedriem un citiem atvērtajiem, jaukajiem ļautiņiem ne.
Vienīgā joma, kur es šobrīd gribu riskēt emocionālajā plānā - īstas attiecības ar tuvu cilvēku. Es gan nezinu kā es to varu dabūt gatavu. :D A vot uz mēnesi aizlēkt! :D Būs jāmācās, kad žonglēšanu apgūšu. :D