![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Īstenībā to, ka es gribu būt bagāta es izlēmu jau kaut kad starp 1. un 3. klasi. :)
Precīzi neatceros, bet šķiet man likās muļķīgi, ka nevaru nopirkt to, ko vēlos un to, kas ir vajadzīgs (saņēmu tiešām ļoti mazas kabatasnaudas). Un tas, ka bija viss tik "dārgs"... Oma pati jau arī nevarēja atļauties. Nemāku pateikt, tik atceros to sajūtu, kuru nemāku noraksturot. Es tiku ātri iepazīstināta ar terminu "maz naudas".
Kad pārcēlos dzīvot pie mammas, bija grūti piemēroties tam, ka varēja paprasīt piemēram saldumus, lai nopērk. Mammai jau ar bij maz naudas! :D Bet mamma reti, kad atbildēja, ka maz naudas. Pateica, ka varbūt kādu citu reizi vai biežāk - tiešām nopirka ko garšīgu. :)) Un man sava sīkā māsa vispār likās baigais izspiedējs - viņa bieži paziņoja, ko vēlas (turklāt viņa bija mazāka, mīļa, blonda maz/krust-meitiņa, kura arī dabūja, ko prasīja). Bet sāls bija tajā, ka man bija iemācīts neprasīt. Jap, mamma ļoti nelabprāt teica saviem bērniem cik maz naudas viņai ir (vai esmu teikusi, ka man ir ļoti gudra un forša mamma? :P )
Bet pārlecot no sīkklasēm uz mūsdienām - mani kaut kā samulsināja manas kursabiedrenes (viņa šogad pabeidz) sacītais. Proti tagad pārcelšoties uz Rīgu un tur meklēs darbu, varbūt iestāsies RTU. Protams tas tika sacīts bez jebkādas sajūsmas. Dabūšu darbu, dabūšu darbu, dabūšu darbu... Hmm... Es gribu izlekt un teikt, ka es negribu strādāt. Lūdzu - variet iebilst, ka neviens jau negrib. Bet es gribu atbildēt, ka es esmu nolēmusi savā dzīvē darīt to, kas man patīk. (Dzīve ir bauda, izbaudīt to cik vien var) Un ziniet, šī iekšējā pašpārliecinātība ir tik forša un brīva. Es zinu, ka es varu iesviest daudz naudas savā dzīvē darot tieši to, ko vēlos.
Pašpārliecinātība ir viena no kaifīgākajām izjūtām, kuras esmu ieguvus.
Bet kāpēc es vispār piesēdos pie datora - es gribēju iemūžināt citātu, kas mani ļoti paķēra.
Esmu saticis ne mazumu cilvēku, kas apgalvo: "Nauda mani neinteresē." Un tomēr viņi ir gatavi strādāt astoņas stundas dienā.
Novēliet sev būt bagātiem. Esiet bagāti! :)
Precīzi neatceros, bet šķiet man likās muļķīgi, ka nevaru nopirkt to, ko vēlos un to, kas ir vajadzīgs (saņēmu tiešām ļoti mazas kabatasnaudas). Un tas, ka bija viss tik "dārgs"... Oma pati jau arī nevarēja atļauties. Nemāku pateikt, tik atceros to sajūtu, kuru nemāku noraksturot. Es tiku ātri iepazīstināta ar terminu "maz naudas".
Kad pārcēlos dzīvot pie mammas, bija grūti piemēroties tam, ka varēja paprasīt piemēram saldumus, lai nopērk. Mammai jau ar bij maz naudas! :D Bet mamma reti, kad atbildēja, ka maz naudas. Pateica, ka varbūt kādu citu reizi vai biežāk - tiešām nopirka ko garšīgu. :)) Un man sava sīkā māsa vispār likās baigais izspiedējs - viņa bieži paziņoja, ko vēlas (turklāt viņa bija mazāka, mīļa, blonda maz/krust-meitiņa, kura arī dabūja, ko prasīja). Bet sāls bija tajā, ka man bija iemācīts neprasīt. Jap, mamma ļoti nelabprāt teica saviem bērniem cik maz naudas viņai ir (vai esmu teikusi, ka man ir ļoti gudra un forša mamma? :P )
Bet pārlecot no sīkklasēm uz mūsdienām - mani kaut kā samulsināja manas kursabiedrenes (viņa šogad pabeidz) sacītais. Proti tagad pārcelšoties uz Rīgu un tur meklēs darbu, varbūt iestāsies RTU. Protams tas tika sacīts bez jebkādas sajūsmas. Dabūšu darbu, dabūšu darbu, dabūšu darbu... Hmm... Es gribu izlekt un teikt, ka es negribu strādāt. Lūdzu - variet iebilst, ka neviens jau negrib. Bet es gribu atbildēt, ka es esmu nolēmusi savā dzīvē darīt to, kas man patīk. (Dzīve ir bauda, izbaudīt to cik vien var) Un ziniet, šī iekšējā pašpārliecinātība ir tik forša un brīva. Es zinu, ka es varu iesviest daudz naudas savā dzīvē darot tieši to, ko vēlos.
Pašpārliecinātība ir viena no kaifīgākajām izjūtām, kuras esmu ieguvus.
Bet kāpēc es vispār piesēdos pie datora - es gribēju iemūžināt citātu, kas mani ļoti paķēra.
Esmu saticis ne mazumu cilvēku, kas apgalvo: "Nauda mani neinteresē." Un tomēr viņi ir gatavi strādāt astoņas stundas dienā.
/Robert T. Kiyosaki/
Novēliet sev būt bagātiem. Esiet bagāti! :)