Pērkona negaiss
Turpinājums šim ierakstam.
Un kā jūs domājat? Kura mana puse ņēma virsroku? Apzinīgā, kura saprot, ka jāmācās cītīgi, jānokārto parādi, jāpabeidz iesāktais, pat ja tās ir bezmazvai zobu sāpes vēl viena gada garumā... Bet varbūt tā trakā? Tā, kura ar basām kājām pērkona negaisā iezmirkusi staigā pa jūrmalu un biedē mazgadīgas meitenes (par šo es vēl pastāstīš), tā, kura izbauda dabas spēku, zibeņus sev apkārt un ir par to ir Tādā sajūsmā, tā kura grib dzīvot viegli un nepiesaistīti, nu ziniet, tā trakā. Kura ņēma virsroku? Nu protams! Tā trakā! (Un kurā brīdī gan tā apzinīgā ir bijusi pārsvarā? Nu nekad, tāpēc jau man tie parādi...)
Mērcēšanās lietū divu stundu garumā. Mmmm... bet tie zibeņi, tie zibeņi! Ah, paldies! :) Nokaifojos pamatīgi. Nosalu arī. :D Bet bija tā vērts. Un kā mazs bonusiņš man ir jauns pastāstiņš, kā es mazgadīgas meitenes nobiedēju. >:)
Zibeņi vēl tā īsti tikai pieņemās spēkā, bet man jau jūrmalā apnīk. Savā lēnajā gaitā mierīgi dodos no jūrmalas prom. Pretī nāk divas bravūrīgas meitenes un vēl par mani pamēdās biši kaut ko iestarpinot par buršanos (nu jāsaka gan, ka izskatījos atbilstoši - vaļēji sarkani mati, gari melni svārki, vienkāršs pieskaņots melns topiņš un protams basas kājas, bet tā jau - nekas unikāls. varbūt vien gaita pārāk mierīga). Nu es tā lēni eju un sāku ik pa laikam manīt no jūras puses nākošus spiedzienus.
Skuķenes sapratušas, ka zibeņi ir visapkārt un tik droši vairs nejūtās, brīžam pat skriešus nu jau dodas fiksi no jūrmalas prom. Mani ir viegli panākt, bet man tuvumā tikušas sāk justies jau atkal drošāk un sāk uzdot muļķīgus jautājumus (piemēram - vai tu gadījienā svārkus jūrā neaizmirsi. proti - tur jūrā bij kaut kāda melna plēve... nu es jau teicu, jautājumi muļķīgi) Kaut ko atbildu un tā... Bet zibeņi jau nerimstas, šīm atkal paliek bail.
Grib doties prom. Jāiet ir man garām, bet tad es pasaku tādu mierpilnu jauku frāzi - Bet man garām paiet, jums nav bail? (:D) Uzreiz pretī tā pārteigti un biši bailīgi - A kāpēc tā? (:DD) Es neko neatbildu, bet es jau nojaušu, ka droši vien atcerējās, ka par mani mēdījās. ( >:D ) Es ļoti lēnā garā turpinu savas gaitas. Viņas tikpat lēni man kādu gabaliņu no aizmugures. Es tā netīšām apstājos. Paskatos - viņa ar vairs nekur nekustās. ( XD ) Galu galā beidzās ar to, ka viņas sadūšojās (laikam zibeņi bij draudīgāki, nekā es) un ar nelielu līkumu apskrēja man garām. :D Ak, šis TĀ uzlaboja garīgo. :D
Negaiss bij super!
Lai jums jauka diena/nakts! :)
Jūs apsolos nebiedēt. Man liekas, es to nemaz nevarētu izdarīt! :D
Un kā jūs domājat? Kura mana puse ņēma virsroku? Apzinīgā, kura saprot, ka jāmācās cītīgi, jānokārto parādi, jāpabeidz iesāktais, pat ja tās ir bezmazvai zobu sāpes vēl viena gada garumā... Bet varbūt tā trakā? Tā, kura ar basām kājām pērkona negaisā iezmirkusi staigā pa jūrmalu un biedē mazgadīgas meitenes (par šo es vēl pastāstīš), tā, kura izbauda dabas spēku, zibeņus sev apkārt un ir par to ir Tādā sajūsmā, tā kura grib dzīvot viegli un nepiesaistīti, nu ziniet, tā trakā. Kura ņēma virsroku? Nu protams! Tā trakā! (Un kurā brīdī gan tā apzinīgā ir bijusi pārsvarā? Nu nekad, tāpēc jau man tie parādi...)
Mērcēšanās lietū divu stundu garumā. Mmmm... bet tie zibeņi, tie zibeņi! Ah, paldies! :) Nokaifojos pamatīgi. Nosalu arī. :D Bet bija tā vērts. Un kā mazs bonusiņš man ir jauns pastāstiņš, kā es mazgadīgas meitenes nobiedēju. >:)
Zibeņi vēl tā īsti tikai pieņemās spēkā, bet man jau jūrmalā apnīk. Savā lēnajā gaitā mierīgi dodos no jūrmalas prom. Pretī nāk divas bravūrīgas meitenes un vēl par mani pamēdās biši kaut ko iestarpinot par buršanos (nu jāsaka gan, ka izskatījos atbilstoši - vaļēji sarkani mati, gari melni svārki, vienkāršs pieskaņots melns topiņš un protams basas kājas, bet tā jau - nekas unikāls. varbūt vien gaita pārāk mierīga). Nu es tā lēni eju un sāku ik pa laikam manīt no jūras puses nākošus spiedzienus.
Skuķenes sapratušas, ka zibeņi ir visapkārt un tik droši vairs nejūtās, brīžam pat skriešus nu jau dodas fiksi no jūrmalas prom. Mani ir viegli panākt, bet man tuvumā tikušas sāk justies jau atkal drošāk un sāk uzdot muļķīgus jautājumus (piemēram - vai tu gadījienā svārkus jūrā neaizmirsi. proti - tur jūrā bij kaut kāda melna plēve... nu es jau teicu, jautājumi muļķīgi) Kaut ko atbildu un tā... Bet zibeņi jau nerimstas, šīm atkal paliek bail.
Grib doties prom. Jāiet ir man garām, bet tad es pasaku tādu mierpilnu jauku frāzi - Bet man garām paiet, jums nav bail? (:D) Uzreiz pretī tā pārteigti un biši bailīgi - A kāpēc tā? (:DD) Es neko neatbildu, bet es jau nojaušu, ka droši vien atcerējās, ka par mani mēdījās. ( >:D ) Es ļoti lēnā garā turpinu savas gaitas. Viņas tikpat lēni man kādu gabaliņu no aizmugures. Es tā netīšām apstājos. Paskatos - viņa ar vairs nekur nekustās. ( XD ) Galu galā beidzās ar to, ka viņas sadūšojās (laikam zibeņi bij draudīgāki, nekā es) un ar nelielu līkumu apskrēja man garām. :D Ak, šis TĀ uzlaboja garīgo. :D
Negaiss bij super!
Lai jums jauka diena/nakts! :)
Jūs apsolos nebiedēt. Man liekas, es to nemaz nevarētu izdarīt! :D