atdzimšana

Nav daudz cilvēku, ar kuriem es varu nepiespiesti un brīvi runāt, patīkami runāt. Un pēc sarunas ir ļoti, ļoti forši. Pat ja nekas tāds netiek runāts. Ar šiem cilvēkiem es arī varu viegli tērzēt beztēmā (čatot). Ir arī tādi cilvēki ar kuriem es nevaru pat par tēmām runāt, kur nu vēl čatot! Sarunāšanās ar viņiem sagādā mokas, jo nav jau ko teikt, bet it kā vajadzētu. Tad nu mēģini un mokies, stāsti, kas jauns, kā mācībās, kādi tusiņi, kādi puiši. Taču sakarīgās tēmas tiek pārvērstas līdz nepazīšanai vai izvēršas savas pozīcijas aizstāvēšanā. Es mēdzu klusēt, varbūt par daudz?

Esmu patīkams cilvēks, pieklājīgs, uztveru visu pozitīvi. Pirmais iespaids par cilvēkiem ir pozitīvs (tālāk to izmaina cilvēki paši). Atļauju cilvēkiem pie sava viedokļa palikt, neuzbāžos ar savu viedokli. Man nav svarīgi pārliecināt par savu taisnību, bet savu viedokli nemainīšu. Netēloju, nemeloju, neliekuļoju, nepielienu, neaprunāju. Saku taisnību, izturos dabiski, ja kas netīk, paklusēju, vai pasaku tieši šim cilvēkam. Patīk saturīgas sarunas.

Vissvarīgākais draugos ir tas, lai ar viņiem var parunāt un pat beztēmā patērzēt.