This is the way that we love,
Like it's forever.
Then live the rest of our life,
But not together.

Kādēļ gan man to visu vnk nepasūtīt nahuj, neskatoties uz rožaino nākotni?

Will work for IQ. Pavisam nopietni, uz pasaules nav lielāka idiota par mani. Es zinu, ka varu trīsreiz vairāk, nekā pašlaik, viss, ko man vajag - DARĪT. Bet nē, nahuj gan kaut ko darīt, ja var visu dienu plezīrot pa māju, kur ledusskapis mūžam pilns ar pārtiku, kur māte aiz manis novāc visus mēslus un kur var darīt to spožo un jauko neko. Stulbs parazīts es esmu un palikšu, bļaģ, loseloselose un visi pārējie 5. klases lamuvārdi pār manu galvu, pār manu ai-nākamreiz-pieteikšos/aiziešu/domāšu dirsu. Varētu, piekautu pati sevi. Un ar kaut ko smagu.

He ran into my knife. He ran into my knife ten times. /Cell Block Tango, Chicago/

Manas mazo skumju lietas padara mani mazuliet aklu un es neredzu lietas, kurām TIC.

Viņš netic.

Tagad mums jādala smiekli un asaras,
Saule, mēness ziemas un vasaras,
Septiņas dienas, rīti un vakari,
Vai tas nav par daudz?

Žēl, ka neko latviski nejēdz un žēl, ka nekad šo ierakstu nelasīsi.

Count me in, CAD.

Zināšana ir vara vienīgi tikmēr, kamēr tu turi mēli aiz zobiem. /M. Atvuda/

Kās nenozīmīgs teikums, pavirši pateikts vārds un mana ticība tam rozā sapnim par gaišu nākotni pamazām grūst, tajā ir trūkumi kā plaisas, šie mazie, nejaušie vārdi. Un viņā ir kaut kas nepareizs, kaut kas, kas man liek šaubīties un es sevi par to mazliet ienīstu, ka es nevaru vienkārši noticēt, ka ar katru reizi aizvien mazāka saraujas tā ilgu smeldzīgā sāpe pakrūtē un katru reizi aizvien mazāk smaidu, mazāk un mazāk visa pārējā. Un tas rūgtums, ka varbūt būs jāatzīst atkal citu taisnība par lietām un to, cik augstu tu drīksti lekt savos mazajos rozā sapņos.

Šī pretīgā nespēja kaut ko darīt, šī nevarēšana sevi pārvarēt.

*staro*

Istabas izmēšana no griestiem līdz grīdai dod aplam jauku paguruma sajūtu, kuru tagad eju atmiekšķēt ķiršu vannā ^^ Laimei vajag aplam maz.

Jo cilvēks tālāk no manis, jo patīkamāk man ar viņu runāt. Kāpēc es tik ļoti tiecos būt viena? Man taču agrāk tas nepatika..

Es bieži kaut ko gribu. Un bez visiem tiem "vispirms tev būs darīt tototototototototototototototo i vēl šito". Un es zinu vietu, kuras man aplam trūks. Un vēl mana plauša rūc un murrā, bet tā nepatīkami. Šorīta saulītē aplam sagribējās uzpīpēt, par spīdi aizliktajam degunam un klepum. Atcerējos, ka neatceros, cik ilgi nepīpēju.

I. Can't. Eat. Everything is bitter.

Naudā ir laime un spēks. Nepiekrītat? Tad atzīstiet, ka nauda ir diezgan svarīgs pakāpiens ceļā uz laimi.

Man patīk lasīt pavisam svešu cilvēku randomā atrastus blogus.

Pie 39,4 pasaule iegūst tādu miglainu apveidu, kura dēļ lietas tev apkārt vairs nešķiet reāla. Ezītis miglā, yesyes.

Screw you. I'll walk the line.