aaaa, omgomgomgomg O_O

When the pressures of modern society become too great for a person, when one's chemical dynamic becomes such that they are unbalanced, that they cease painting within the lines, they come to us. These are the people that society would prefer just go away -- the shadow people. The shadow people that project upon us their shadow and remind us just how tenuous mental health is. Our worst fears. They remind us how easy it can be to slip./Wonderland/

I've seen things in this city that make Dante's Inferno read like Winnie The Pooh./The Shadow Hours/

This is history. We are living an historical moment. We are going to lose the war because our glorious Führer has taken a sleeping pill and is not to be awakened. Sometimes I wonder which side God is on./The Longest Day/

Man ir bail no vakariem, kad nekas neliekas gana svarīgs, lai būtu arī nākošais vakars.

Somebody, fuck my cat, PLEASE.

When you go
Would you have the guts to say
"I don't love you
Like I loved you
Yesterday"

Hell yeah, pērkons tāds, ka logi dreb :D

Ar cilvēkiem ir tāpat, kā ar teflona pannām

Tas ir kā rūpēties par 3 bērniem, no kuriem 2 ir blondīnes un 1 ir alkoholiķis.

Slieku masu pašnāvība vērojama arī Valmierā. Sajūta, it kā staigātu pa tādu slidenu zapti

Delete. Block. Forget.
Silly girl.

Es -, Jūs +

Pērkons, pērkons pērkons PĒRKONSSSSSS ^_____^

love is nothing but a chemical, affection - mere mutual masturbation. and over time so it seems that true love is false and exists only in dreams. /unknown/

Crank. Beidzot kaut kas, kas mani atstāja pie monitora ar pavērtu muti un stulbu smaidu sejā.

Uzmetu aci MSN'am, kas nu tur online sēž. Aš asaru parāva. Tiekamies sestdienās.

Nopirkt kaut ko internetā, ebayā vai Amazonē ir vnk AAAARGHT *^%*&$^^%$*

Zaurij, šorīt saņēmu.
*drukā*

Parādiet man spēli ar VĒl tizlāku vadību, par to, kas ir Prince of Persia

Sapņoju, ka pasaule ir tāda, kā filmā Diena Pēc Rītdienas, viss ir tukšs un izmiris, esam tikai mēs sčetri, - es un vēl kaut kādi cilvēki, kuru sejas mainījās, un mēs gājām iekšā lielveikalos, ņēmām grāmatas un vēstuļpapīru, grābām aploksnes, vecus vīnus, drēbes un stūķējām kabatās dārgakmeņus, pildspalvas, visu, ko sirds kāroja, visu, kas bija un nebija piesiets un tad mēs mazā Pežō traucāmies pa kaut kādu ceļu nenormālā ātrumā, pāri laukiem, manuprāt, ziedošu apiņu laukiem, uz kaut kādu vietu pie ezera, kur bija māja, tāda divstāvu koka, kuras pagalmā mēs iebraucām, lai slēptos no kaut kā. Mēs nebijām paņēmuši pārtiku. To es sapratu pēc pamošanās.

Cik viegli tomēr krist ir lētā grēkā.