...mēs bijām līdz krūtīm ūdenī, es, Damirs, Vladimirs, Žarko, Rista, sarkanmatainā meitene no seriāla "Skins", Monta un vietām Dī, vietām Jans, tas laikam bija purvs, jo apkārt dažubrīd redzēju mežu. Mēs strīdējāmies, es un Damirs, kliedzām kaut kādā valodā, kas nebija ne serbu, ne angļu, ne latviešu, tomēr saprast varēja visu, tikai vairs neatceros nevinu vārdu. Atceros kliegšanu. Pēcāk es biju uz ceļa, tāda putekļaina lauku ceļa milzīga tīruma vidū, un gāju uz skolu. Man mugurā bija pārāk īsi svārki un, šķiet, tamborēts tops. Pretī brauca klasesbiedrs, kurš skolā ierodas apmēram reizi nedēļā, viņam bija jauns, spīdīgs BMW un viņš no tā izkāpa, atstāja darbojoties ceļa malā un vienkārši turpināja nākt pretī pa pretējo ceļa pusi. Bija karsts un es nokritu, es zinu, ka gulēju uz putekļainā ceļa un viņš kaut kur tur augšā prasīja, ko lai tagad dara, tad es cēlos un turpināju iet, un tālāk jau atkal bija mežš, māja, iespējams vairākas mājas, dzelzceļa stacija Prāgā, kurā iekšā bija dušas, kuras jāizmanto, pirms pirkt biļeti un tad tur vairs nebija neviens, izņemot mani un Jan, un biļete uz galamērķi maksāja 20 latus, mēs sēdējām stacijā uz soliņa, vestibilā, bet visa priekšējā siena bija nozāģēta un varēja redzēt sliedes, pienākošos un atejošos vilcienus, tikai cilvēka neviena cita tur vairs nebija. Tad viņa mātes mugura, tajā dzīvoklī. Rozā jakā. Pamodos. Gribu atkal aizmigt un redzēt tādus sapņus - krāsainus, detalizētus, atmiņā paliekošus. Kā filma. Kā sirreāla, sajāta dzīve, kuru skaties KĀ filmu, kamēr pats tajā piedalies.