Šī pretīgā nespēja kaut ko darīt, šī nevarēšana sevi pārvarēt.

Kās nenozīmīgs teikums, pavirši pateikts vārds un mana ticība tam rozā sapnim par gaišu nākotni pamazām grūst, tajā ir trūkumi kā plaisas, šie mazie, nejaušie vārdi. Un viņā ir kaut kas nepareizs, kaut kas, kas man liek šaubīties un es sevi par to mazliet ienīstu, ka es nevaru vienkārši noticēt, ka ar katru reizi aizvien mazāka saraujas tā ilgu smeldzīgā sāpe pakrūtē un katru reizi aizvien mazāk smaidu, mazāk un mazāk visa pārējā. Un tas rūgtums, ka varbūt būs jāatzīst atkal citu taisnība par lietām un to, cik augstu tu drīksti lekt savos mazajos rozā sapņos.