Sirdi rauj laukā, dvēseli plēš no miesas ūtētē. Ilgas ir visbriesmīgākā lieta Zemes virsū.

Līdz februāra vidum manis nav, ok? Pie manis ciemos neviens ne un es arī nekur ne, jasno, zaķīši mani? Un nē, es nejūtos kuce vai maita par to, ka kādam kādreiz kaut kas ir apsolīts, dedlainu noteikšanu neatceros. Negribu dzirdēt/lasīt nevienu pārmetošu pukstienu, ne telefona klausulē, ne citos saziņas līdzekļos. Attiecināms uz visiem, arī tiem, kas atrod funu pēkšņos a-es-esmu-pie-durvīm apciemojumos. Pasūtīšu dirst trijās valodās.