Kad mēs traucāmies starp cilvēkiem. Trīcosiem ceļgaliem, vējs matos, kliedziens debesīs. Ātrums ir mana stihija - to es šovakar secināju joņojot uz baika pa Rīgu.
Vai jūs zināt, kas tā ir par sajūtu, kad ātrums ir visur ap tevi un apkārtējā pasaule ir vien netīri pleķaina svītra gar malām?

Draņķība, man nekad nav pacietības salikt normālas krāsas Cibai :( Gribu tādu ķiršu sarkanu un melnu..bet tāds slinkums, ka bail..