Ak vai, cik stulbi nosist gulbi, bet stulbāk vēl, ja vēlāk žēl.

Tikko nositu savējo. Un žēl.

Ak ta es esmu kuce, ja?
Nu jā, protams. Nu jā, man jau nospļauties par apkārtējo jūtām, par citu interesēm un kur nu vēl viņu vajadzību pēc mana tuvuma. Nahuj man vispār viņus visus vajag, nahuj, man pie dirsas Tava sirds! Domā tā, ja gribi, domā, ka esmu kuce, aizvainojums vienmēr dara savu.
Bet arī man sāp, man ļoti sāp, jo Tu esi cilvēks, kuru es patiešām vēlējos paturēt. Tu biji mana STOP zīme, liki man pieklust un mierīgi būt. Man Tevi vajadzēja un vajag kā ēst, bet es netieku klāt. Un neko nevaru sev padarīt, kad apkārt izaug sienas. Es varu tikai spiegt un ārdīties vai klusi nolīst stūrītī un izvemt savu žulti šeit, cerot, ka Tu neļausi man tur sapūt. Bet Tu ļauj. Un tas man sāp.

Neesmu es kuce. Nē.