Viss tikai čaukstošas iedomu putas. Viss - pārplīsis burbulis, kura dzirkstošās pilītes vēl pirms nāves klusi zaigo, kā mēģinādamas atsaukt atmiņā sen aizmirstu un dārgu lietu. Tas ir kā mīlēt amnēziju. Tu mīli, bet neatceries kāpēc, ko un cik daudz.
Es šovakar apzinos sevi kā plīstošu purpura burbuli. Tu vari redzēt mani uzsprāgstam un izmētājam uz visām pusēm dzirkstošu atmiņu pilienus. Tu redzi manus smaidus, asaras, dzirdi smieklus un spiedzienus. Tavu acu priekšā es smejoša dejoju. Tagad es esmu atmiņa - no sen aizmirstas mīlētas amnēzijas.
Mūsu īsā, kaislīgā un bērnišķā mīla nu ir apvītusi roze, kuru es izmisīgi grūžu vāzē ar karstu ūdeni, mēģinot atsaukt zieda tvirtumu.

Man nesanāks, es zinu. Bet reizēm izmisums ir tik kaucošs, ka nekas cits neatliek kā sabrukt reizē ar cerību.Es šonakt nomiršu sev.Kopā ar karstu izmisumu un tavu sirdi. Un nomirs viss starp mani un tevi.Es tev esmu mirusi, tu man - pazaudēts.