Pirmā daļa - palīgā sauciens:

For god's sake, damn manas līkās rokas >< !! Gribu atpakaļ savu veco cibu..un arī komentu skaitu pie rakstiem gribu redzēt...nu bet vnk gribu...plīz?

Otrā daļa - runāšana caur ģerānijām:

Nu bet kāpēc gan TU nevari saprast? Kapēc domā pilnīgi savādāk un kāpēc gan ir iestājies tāds kas-pie-velna-notiek stāvoklis? ES negribu pieņemt un samierināties ar to, kas ir. ES gribu TEVI atpakaļ. MAN nevajag atmiņas, MAN vajag tagadni. Saldāku un gaišāku.Atceries, kā upe satumsa gluži kā negaisa mākoņi augšā? Atceries, kā dzelme dūmakaini žūžoja, spēlējot piekrastes meldros? ES atceros auksti plosošo vēju tur augšā. ES atceros upi un nakti, ES atceros krēslā slīgstošo dārzu, ES atceros jumtu.Bet vaui TU to atceries? Vai TU to vēlies tagadnē?

ES negribu palikt stūrī pie asarām...man bail palikt un sagrūt. Jā, es patiešām nevēlos palikt bez, jo būt ar, ir viss, ko es vēlos.Bet vai TU atsauksies.