Nu arī tu guli zemē blakus trūdošām miesām. Ai, ai, cik žēl. Nožēlojami.

Bet tas taču nekas? Galvenais, ka citiem ir jautri. Ļausim sevi izmantot un iemantot, lai saņemtu pretī tukšumu un sāju smaidu. Silto hug vietā nevērīgu skatienu un pāris sausus vārdus.
Kā košļene. Kad esi izgaršojis, izspļauj.
Kūl.

Nu FAAAAAAAAAAAAAAAAAAAK
What was I thinking about? Definetly, not about one-night relationship. And it hurts to know that's the true.
----------------------------

Mēs katrs mīcāmies pāri līķiem, lai sasniegtu savu personīgo Nirvānu. A kad sanāk uzkāpt sev virsū, tad viebjamies un žēlojamies.
''Be strong and hold on'' tas teica, nomērķēdams savu pistoli man pierē.
---------------------------
NOŽĒLOJAMI

O, jā, nupatās es varu atkrist mīkstajā gultiņā un gulēt līdz vieniem dienā. Meitene atradusies, tikusi mājās. Kredīta vairs nav, bet vismaz apziņa, ka viņa ir atkal drošībā sasilda un nomierina.

Mans lielākais trūkums - esmu pārāk atbildīga. Par citiem. Pat par svešiem. Un pārāk rūpējos, tā'dējādi galīgi pārkāpjot likumu ''be selfish''

Bet man gribās atpūsties un atvilkt elpu. Saritināties zem sedziņas un pačučēt, velns parāvis. Lai citi paši pavārās savās bedrēs. Lielā karote ir piekususi un vairs negrib nevienu ķeksēt laukā.
Viss...

Un kur paliek cilvēku atbildība?!