|
Oct. 30th, 2007|09:15 pm |
|
Tērvete.desas uz uguns.alkohola pārpilnība,ūdens deficīts.no ļapota..mūsu chetrvietīgā telts,kur dzīvojam tikai divatā,nevienam citam vietas tur nav.telts ir brutāli liela,ar priekšnamu un uzgaidāmo telpu,divām izejām...karoche piejūras villa. nākamais rīts..visi vācas prom,jo izņemot alkoholu dzert nav nekā.mašīnu arī trūkst.kad visi aizvācās un palikām tikai divi vien, plikā daba sauca pēc dabiskām, plikām izdarībām..es jau teicu,ka mana dzīve neatpaliek no filmām.tad,kad kļuva par karstu,vilkām savas adidas kedas un bliezām pa takām uz pieturu,kas ir 7km pa šoseju prom.nu aizgājām..autobuss,nerātnulis taisījās iezīmēties pie apvāršņa pēc divām stundām.bet mēs esam vienādi,tāpēc varam darīt vienādas lietas.sēdējām pieturā,rijām kilogramu TIO plombīra un vispār..laiks vilkās,bet man nekad netraucē.saulē es varu pavadīt 14 gadus bez apstājas.kad autobuss tomēr iezīmējās ar pusstundas nokavēšanos,mēs ievirzījāmies tajā,bet..tur jau visi bija atslēgušies un izelpojuši visu gaisu un pielaiduši visu ko citu gaisa vietā..arī mēs atlūzām piecas minūtes pirm Dobeles.tad bija grūti izkāpt.19:00 aizgājām pie Dieviem gulēt.novēlāmies no šaurās gultas un gulējām uz grīdas.nakts vidū,kad pamodos no sapņa,kur biju svaigi dzemdējusi un pēcāk ,ar savu ļengano,tukšo vēderu skraidot, pildījusi mortal combat misijas,nogalinot cilvēkus ar nažiem sejā,veļoties,pamodināju viņu..viņš pa miegam atvēra acis un pateica:"es tikko murgoju,ka tu mani krāp.." un atslēdzās...mans mīļais bērns...satraucies..pamodos ar pirmajiem gaiļiem un sāku meklēt savu sapnī dzimušo bērnu.tā vienmēr notiek,kad nosapņuju,ka dzemdēju..visu dienu pavada mātes instinkts. |
|