Šodien pienākusi tā diena, kad jau sāk gribēties kaut ko darīt, vienkārši nīkt jau garlaiko, bet īsti spēka nav nekā pasākt. Nogāju 2km apmēram, jau liekas grūti. Palasīt grūti, pēc laika galva sāk sāpēt, nevar koncentrēties. Parosīties pa māju nav spēka. Filmas var tikai stulbas skatīties, jau piegriezies. Iepriekš bija tik šausmīgi sūdīgi, ka nemaz ar īsti neko negribējās, bet tagad gribas kaut ko foršu un interesantu, bet īsti vēl nevar. Varbūt pēc vēl pāris dienām.
Dzeru alvejas pļumpekli un mēģinu nosist laiku, gaidot brīdi, kad varēšu atsākt dzīvot.