Tas noticis ļoti ātri, bet esmu atkal kļuvusi par grāmatu un savas iekšējās dzīves cilvēku. No aktīvā perioda pārgājusi atpakaļ mierīgajā un noslēgtajā. Es jau tur esmu bijusi, es zinu, kā tā izdzīvot. Tas nav tas, ko esmu vēlējusies, bet arī tā var būt labi. Ja paskaita cilvēkus ārpus ģimenes, kas ir grūti vērtējama (un arī mazskaitlīga), tad ir četri cilvēki, ar kuriem man patiešām negribētos pilnīgi zaudēt kontaktus. Tikai četri. Tāpat viņus, izņemot vīru, es redzu ļoti reti. Tāpat arī viņi kaut kad pazudīs, bet pagaidām vēl man negribas pilnīgi atmest.
Rokdarbi, filmas, grāmatas, rakstīšana, mājas solis, pastaigas, maģijas prakse, vasarā dārzkopība... visas tādas vienatnes lietas. Jā, tur es esmu bijusi, tikai bez dārzkopības. Tad jau kaut kas ir nācis klāt, jāpriecājas.
Un es arī priecājos. Es neesmu piemērota sabiedrībai, lai cik smieklīgi kādam no malas tas neizklausītos, jo esmu bijusi sabiedrības dvēsele daudzus gadus. Es esmu tajā vīlusies, tik ļoti vīlusies. Vienatne nekad nepieviļ. Man vienmēr ir interesanti ar sevi. Sevi es, protams, arī pievīlu, bet es sev piedodu.
Laipni lūgta atpakaļ, vientulība.