Par Tekstiem - 2. Februāris 2010

Subject:	Jack Arnold: The Mouse That Roared
Time:	23:57

Kinofestivālā “Baltijas Pērle” biju diezgan sajūsmināts, ieraugot programmā komēdiju par politiskām tēmām ar Pīteru Sellersu un Žannu Sebergu galvenajās lomās. Šī sajūsma kulminēja pirms seansa, pie sevis pārdomājot, tieši cik tas būs lieliski, kulminēja, lai strauji pārvērstos par “pacelta uzacs”, “kas par...?” un “kāds tieši ir šīs filmas garums?” sajūtām. Un “Žanna Seberga ir diezgan glīta” sajūtu.
Šis ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc šī nebūs filmas recenzija. Galu galā, negatīvi recenzējot tādus jokus kā “armijas vadonis ar jūras slimību”, pastāv risks neapskatīt tādus filmas aizstāvju argumentus kā “lielisks pārspīlējums, lai ilustrētu kara absurdu”. Un to mēs nevēlamies.
Tā vietā šoreiz piedāvāju ārkārtīgi neakadēmiskas pārdomas par filmas centrā esošajām tēmām.

Filmas stāsta par Auksto karu, par mazo valstiņu lomu tajā, par bruņošanos, par lielās politikas absurdiem, laimīgām beigām un tamlīdzīgiem niekiem. PSRS un ASV dunkājas par lielāko bumbu, ietekmes kari un post-karu atjaunošanas nauda plūst pa labi un kreisi, mazas Eiropas valstiņas armijas vadonis, bruņots ar loku un bultām, hilariozi sirgst ar jūras slimību, kuģojot uz Ameriku. Kā parasti.

Aukstajam karam beidzoties, izmainījās politikas terminoloģija. Dauziem šķita, ka “bruņošanās sacensības” un “ietekmes zonas” vairs nebūs nepieciešamas. Galu galā, vairs nebija divas naidīgas ideoloģijas, demokrātija uzvarējusi, vēstures beigas, liberālisma dzīres. Daudziem šķita, ka nu ir īstais laiks runāt par Pasaules Problēmām, par atbruņošanos, ekoloģiju un cilvēktiesībām.

Pēc apmēram divdesmit gadiem šādas ilūzijas, protams, liekas naivas. ANO politiskais spārns ir piecu veto lielvaru marionete, cīņa par ietekmi ir dzīva (sk. Ukrainu, Gruziju un Irāku), atbruņošanās ir lēna.
Situācija ir diezgan traģikomiska, jo, ja vien neticam vispasaules masonu sazvērestībām, visi vairāk vai mazāk saprot, ka rīkojas nepareizi, bet turpina rīkoties. Kļūdīties ir racionāli, un izskatās, ka būs vēl kādu laika posmu.

Piekāpties, kamēr citi nepiekāpjas? Piekāpties pirmajam? Piekāpties, dodot citiem lielāku labumu? Irracionāli lēmumi (ak, spēļu teorija!). Diemžēl.
Mūsdienu ģeopolitiskā sistēma ar suverēnām valstīm, to teritorijām un vardarbības monopoliem nodrošina šo lēmumu irracionalitāti. Protams, kopā ar resursu ierobežotību un vēl pāris niekiem.

Tomēr ir vērts atcerēties arī faktu, ka pašreizējā sistēma nodrošina arī diezgan pamatīgu miera periodu. Post-kodolieroču ērā, kurā ‘mutual assured destruction’ ēna ik pa laikam atgādina par sevi, nav noticis pasaules karš.
Protams, nelielās pasaules valstis bez kodolarsenāla MAD shēmā neiekļaujas, ja vien to drošību negarantē lielvaras, tādēļ joprojām saskaramies ar proliferācijas (sic!) mēģinājumiem, ar lielvalstu agresiju, ar spriedzi un pasīvu agresiju (šo visu garantē ģeopolitika un valstvīru racionāla uzvedība, dārgie), bet nav noticis pasaules karš (arī šo te).
Un tā ir patīkama sajūta.

Vai var būt patīkamāk? Varbūt, izmainot pasaules modeli, pamazām atsakoties no nacionālisma, atrodot ārējos ienaidniekus, saskaroties ar neatliekamām īstermiņa problēmām. Varbūt.

Filma mēģina situāciju atrisināt, mazas Eiropas valstiņas premjeram draudot ASV ar pasaules iznīcību, ja nenotiks atbruņošanās. Es ceru, ka tas bija joks. Galu galā, tā taču skaitījās komēdija. Bet, ja nu režisoram prāts nesās uz pragmatiskiem problēmu risinājumiem un reālistiskiem modeļiem, cerēsim, ka šāda situācija nepienāks. Galu galā, racionāla valstvīru uzvedība ir nepieciešama pat šajā pasaules modelī.

comments: 9 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?

Februāris 2., 2010