Par Tekstiem - 27. Janvāris 2010

Subject:	Jean-Jacques Rousseau. Discourse on the Sciences and the Arts
Time:	02:09

Cik gan neveiksmīgs var būt cilvēks! Neveiksmīgs, jo pirmais ieraksts no viņa puses jāsāk ar atvainošanos – ar atvainošanos par nokavēšanos; kaut arī ne ļoti vērā ņemamu, tomēr visnotaļ tādu, kas daudzkārt pārsniedz akadēmiski pieļaujamās piecpadsmit minūtes .

Arī Jānis Strods man vēl vakar atvainojās, ka kā pirmo Tekstu man iedevis tieši Žana Žaka Ruso Diskursu par zinātnēm un mākslām, jo, pārfrāzējot JS teikto, argumentu atsijāšana no emocionālu izsaucienu jūkļa šajā darbā varot sagādāt nelielu diskomfortu, un, vērtējot savas izjūtas, kad lasīju diskursu pirmo reizi, esmu gatavs tam piekrist. Un tomēr šis darbs mani ļoti aizrāva, brīžiem pat aizkustināja.

Diskursā atbildot uz jautājumu, vai zinātņu un mākslu attīstībai (vai atdzimšanai?) ir bijusi pozitīva vai negatīva ietekme uz cilvēka manieru un morāles tīrību, Ruso konsekventi norāda, ka tieši zinātnes un mākslu attīstība, tiekšanās pēc zināšanām to vispārākajā pakāpē un ārējā spožuma pielūgsme dažādos tā veidos ir atbildīga par morālo vakuumu, kas valdīja sabiedrībā, kurā dzīvoja pats autors, bet ko var novērot arī vairākās vēstures epizodēs pirms 18.gadsimta (Roma, Atēnas – piemēri, ko izmanto arī Ruso), kā arī pēc tam un joprojām. Tas man lika atcerēties kādu problēmu, ar ko es pats saskāros pirms diviem gadiem – es centos saprast, vai zināšanas – jebkāda veida – pēc sava rakstura ir neitrālas vai arī tām tomēr var piemist konkrētas īpašības, neatkarīgi no to iegūšanas apstākļiem un/vai pielietošanas praksē, respektīvi, neatkarīgi no cilvēka, kuram šīs zināšanas ir. Es, kā paredzams, piekritu viedoklim, ka jebkuras zināšanas būtībā nav ne labas, ne sliktas, jo kā tādas var klasificēt tikai konkrētas darbības (atļaujot „darbībai” būt ļoti plaši definētai), kuras, saprotams, veic konkrētais cilvēks specifiskos apstākļos. Bet Diskurss par zinātnēm un mākslām man beidzot ļāva atrast pretarguments savam, jāsaka, visnotaļ primitīvajam pieņēmumam. Balstoties uz autora teiktā, mēs varam iedomāties alternatīvu scenāriju zināšanu un aktivitāšu mijiedarbībai. Jā, joprojām indivīds darbojas atbilstoši konkrētajiem apstākļiem, izmantojos sev piemītošās zināšanas kā instrumentus, kas noved pie vai nu laba vai slikta iznākuma (šeit jēdzienus „labs” un „slikts” es vēlos atstāt bez plašākas ievērības, pieņemot tos kā nepastarpinātus). Un tomēr atšķirībā no scenārija Nr.1, kurā zināšanas patiešām bija tikai instrumenti meistara rokās, scenārijā Nr.2 šīs pašas vai citas zināšanas ir bijušas tās, kas predisponējušas konkrēto indivīdu nu jau specifiskai darbībai.

Turpinājumā jāmin, ka Ruso, manuprāt, nenoliedz zināšanas un mākslas pilnībā, tomēr saskatot tajā ļoti spēcīgu maitājošu elementu. Viņš kā ievadā, tā arī vairākkārt tekstā piemin to, ka izsaka viedokli, kas pretējs sabiedrībā populārajam, un jāsaka, ka mūsdienās, kad ar vārdiem „zinātniski pierādīts” sabiedrībai varētu iestāstīt praktiski jebko, godātais filozofs, iespējams, būtu vēl neapskaužamākā situācijā kā tad, kad darbs tika publicēts pirmo reizi. Lasot darbu, tomēr kļūst skaidrs, kāpēc Dižonas Akadēmija viņam piešķīra par to zelta medaļu, neskatoties uz to, ka Ruso, galveno domu nepiedodami vienkāršojot (kas bija tieši tas, ko pēc darba iznākšanas izdarīja daudzi), iestājas pret Akadēmijas mērķiem, principiem un uzdevumiem – vairot zināšanas. Tieši emocionālo salīdzinājumu un atsauču pārbagātība darbā un spilgtie piemēri manī radīja iespaidu, ka autors nevis nopeļ civilizētas sabiedrības esamību kā tādu, bet gan pārdzīvo par cilvēku vājumu nespējā saglabāt sevi, savus pamatprincipus un domas tīrību, saliecoties vispārpieņemtības priekšā, pūļa taisnības priekšā, dogmu priekšā, nobīstoties no savām neatkarīgajām domām, pakļaujot sevi mokošam skrējienam pakaļ mākslīgi radītām konceptuālām variācijām par neatkarīgas personības tēmu. Šajā scenārijā, protams, gluži virtuālas „neatkarīgas” personības. Tāpat atliek tikai atgādināt, ka par visu iepriekšminēto supresoru avotu tiek uzskatīta tieksme pēc zināšanām un mākslīgā skaistuma.

Matemātikā viens no maniem vismīļākajiem pierādījumu veidiem vienmēr ir bijis reductio ad absurdum, respektīvi, pierādīt taisnību caur nepierādāmo, izmantojot gluži hipotētiskus piemērus, tieši kuru neiespējamība liek mums pieņemt atlikušo variantu iespējamību. Varbūt tāpēc, saskatot dažus līdzīgus taktiskus elementus, man jo īpaši apskatāmajā darbā gluži patiesi, bez tālākiem nosacījumiem iepatikās fragments, kurā Ruso uzrunā visus zinātniekus un matemātiķus, vaicājot tiem, vai bez viņu dotajām zināšanām cilvēku būtu mazāk, tie būtu sliktāk pārvaldīti vai izvirtušāki? Nebūt nē.

Bet varbūt tomēr?

Šeit mēs atkal esam spiesti (vai arī es esmu to sev merkantilu mērķu, zināšanu un mākslas pavests, sev iegalvojis) atgriezties pie jautājuma par zināšanu raksturu un nekavējoties to tepat arī atstāt. Jo šajā gadījumā – visas Ruso diskursā iekļautās filozofijas gadījumā – runa ir nevis par pašu zināšanu esamību, bet gan par to bezgalību. Runa ir nevis par pašu gleznu esamību, bet gan par iemesliem, kāpēc tās tika radītas un kas liek tās apbrīnot un kolekcionēt. Runa nav par oratora prasmēm, bet gan par iemesliem, kāpēc kāds vēlētos tās apgūt un ko ar tām iesāk, kad tās kļuvušas pietiekami smalkas.

Nenoliedzami, zināšanas ir valdzinošas, tāpat kā spējas pārliecināt citus par sava viedokļa pareizību. Bet neskatoties uz to, Ruso aicina cilvēkus būt pietiekami stipriem, lai atrastu sevī vājumu. Viņš atgriežas pie tā, ko mēs varam izlasīt jebkurā no iedvesmojošos izteicienus apkopojošajām kabatas izmēra grāmatiņām – tikai tajā milzīgajā informācijas jūklī, kas valda mūsu galvā, atrodot centrālo asi, pie kuras viss pārējais ir piekabināts, saprotot sevi, būs iespējams uzturēt savu morāli tīru, atvieglojot dzīvi sev un citiem. Būs daži, kas atradīs, ka viņi patiešām vēlas vairot zināšanas un tikai daži sapratīs, ka ir spējīgi rakstīt dzeju veidā, kurā „domāšanas mākslai” tiek saistīta klāt „rakstīšanas māksla”, nevis otrādi, jo tieši pretējos procesos dzimst ļaunums un netīrība, kas aptraipa arī tos, kuru motīvi ir šķīsti.

Pārējiem, kas, esot godīgi, neatrod sevī kādu no šīm fundamentālajām spējām, precīzāk, atrod citu, nevis to, kuru vēlējās, atliek samierināties. Vai arī atklāti dusmoties, kas pēc godīguma principa būti tikpat pieņemami. Tas, protams, rada zināmu problēmu – cik gan cilvēki, esot piekalti pie akmens sienām ar saviem un citu aizspriedumiem par tik delikātām un dziļi personiskām lietām kā dabas izpratne vai skaistuma valdzinājums, vēl būs spējīgi uz sevi paskatīties tā – godīgi?

Bet nenoliedzami tas piedāvā mums arī dažas atbildes; vai arī vismaz vienu. Izvairoties no riska pieņemt, ka zinu vairāk kā es vispār spēju zināt, es uzdrošināšos spekulēt par kādu iemeslu, kāpēc Dižonas akadēmiķi būtu varējuši pavisam nemanāmi nosliekties par labu konkrētajam Ruso sacerējumam: Kā Jums liekas, dārgo lasītāj, kurai grupai mācītie (un mācošie) vīri pieskaitīja sevi, ieskatoties savas sirds dziļumos?

comments: jā, lūdzu?

Janvāris 27., 2010