18:37
Tā kā jau divas reizes biju bijusi Nairobi Universitātē, tad ne tikai ierakstīju savā CV, ka tur strādāju, bet arī atļāvos doties uz VIP universitātes restorānu ar uzrakstu „only for senior staff members” („tikai veciem bukiem” – red. piez.). Tā kā vienīgā zivs, kas bija pieejama, bija tilapija, kas ar pangasiju dala „Latvijas stulbākais putns 2012” titulu, paņēmām vistiņas, un ar to sākās Marlēnas uzstāšanās. Viņa ar dakšu un nazi mēģināja apstrādāt vistas kāju, un vienlaicīgi mums stāstīja, cik šausmīgi grūti viņai vienmēr ar tām vistiņām un dakšiem, un nazām. Tad mūsu darba vadītājs Alekss pamācīja, ka tak daudz vieglāk putniņu tomēr ir ēst ar rokām. Arī nodemonstrējām Marlēnai, kā tas darāms. Pie reizes Alekss Marlēnai paskaidroja, ka pirksti ir tādi forši un visādi izlokāmi, bet dakša un nazis, sukas tādi, nav fleksibli. Marlēna pamēģināja un teica, ka tiešām baigi labi. Taču tad sākās kas tāds, ka pat man, kas Marlēnu jau diemžēl zina, bija pilnas bikses. „Ēst vistu ar rokām – tiešām laba ideja! Šito vajadzētu popularizēt. Īstenībā Āfrikas zemniekiem ir tik daudz dažādu praktisku zināšanu, kas atvieglo dzīvi, par ko rietumu zinātne pat nenojauš.” Alekss sastinga. Tad Marlēna turpināja: „Bet, ja šito redzētu mana mamma! Viņa nemūžam kaut ko tādu neļautu!” Alekss sabirza gabalos.Un nav tā, ka vistas ēšana ar rokām būtu kaut kas absolūti nepieļaujams nīderlandiešu kultūrā, nav tā, ka nīderlandieši nezinātu par šādu iespēju – kad strādāju smalkā jo smalkā restorānā, novēroju daudzus smalkus ļaudis, kas fazānus, meža pīles un zosis ēda ar rokām. Tas nozīmē, ka Marlēna ar savu stulbumu ir daudzkārt košāka par vienkārši stulbu nīderlandieti.
Kad paēdām, Alekss neļāva Marlēnai stiepties pēc rēķina, sakot, ka viņš vēlas mums izmaksāt. Bet Marlēna ir tipiska nīderlandiešu kurva, kas negrib, lai pret viņu izturas kā pret sievieti, tāpēc sāka škandalēt par to, ka nepatīk, ka izmaksā. Alekss sacīja, ka viņam vienalga, ka Marlēnai nepatīk. Alekss samaksāja, bet Marlēna kādu pusstundu vēl škandalēja. Es nesaprotu, ko var pisties ar savu tīņu stresu? Nav tā, ka es par džeka pienākumu uzskatītu izmaksāšanu meitenei, bet, ja viņš grib tā darīt, tad ko tur lauzties kā tādai celkai? Tomēr forši. (Ļoti ticu, ka citu ar saprātu meiteņu viedoklis ir līdzīgs).
Tā devāmies uz Mačakos, un pa ceļam Marlēna izteica vēl kādu domugraudu, ko vēlos iekļaut Marlēnas pašsaprotamo atziņu grāmatā: „Ja prot lasīt un rakstīt, tad cilvēkam ir labākas karjeras iespējas.” Šampanietis! Vēlreiz urrā!
Paldies Dievam, ar duru kopā vairs nedzīvojam. Viņa no mūsu mājām pārvācās uz citām mājām, kas ir daudz smalkākas. Taču kādu nakti viņa izdzird, ka pie viņas durvīm kāds ir, un laiku pa laikam tās durvis tā kā pastumda. Marlēna nobīstas un zvana džekam, kas arī dzīvo tajā pašā mājā. Džeks neceļ. Viņa nosūta īsziņu: „Pie manām durvīm kāds ir. Es nejokoju.” Nekādas atbildes. Marlēna divos naktī nolemj zvanīt tētim uz Nīderlandi. Es vispār nesaprotu, kā var ienākt prātā kaut kas tik stulbs – zvanīt tētim, kurš nu tiešām nekādi nevarētu palīdzēt, vienīgi sāktu satraukties kā tāds skolaspuika. Nezinu, tad labāk būtu zvanījusi kaut vai man, kas zinātu, ko darīt (piezvanītu mūsu organizācijas drošībniekam, piemēram). Tētis ieteica, nu, hmmm, kādam piezvanīt. Pēc kāda mirkļa arī džeks, kuram tika nosūtīta ziņa, to bija izlasījis un no balles, kurā tajā mirklī atradās, steidzīgi metās glābt princesīti. Tikmēr Marlēna bija saņēmusi drosmi un atrāvusi vaļā durvis. Tur, protams, gulēja suns.
Pirms braukšanas pakaļ man Alekss piezvanīja un teica, ka Marlēna nebrauks, jo saķērusi kaut kādu vēdertīfu. Tad mēs abi noņirdzāmies.