17:18
man labpatīk uzskatīt, ka man izdevās rihardu pierunāt atbraukt uz astrobangas bērēm, piesolot lielisko iespēju pēcāk gulēt ar mani vienā istabā. līdz ar ballītes beigām paņēmu vienu šampja pudeli, un ar aneti un rihardu iekāpām taksī, kura šoferi anete vēlējās izpist, un par to nekautrējās paziņot arī skaļi. nekas tur nesanāca, tāpēc izkāpām pie saviem mīļākajiem pļavnieku galdiņiem, kapājām šampanieti un pīpējām belijmor kanal papirosus, kurus man mūsu pirmajā satikšanās reizēs bija pamanījies uzdāvināt mans "vienalga, ka nesatikušies mēs" draugs. lēnā garā anetes un riharda iesāktā diskusija pārauga karstā strīdā, ko es nolēmu pārtraukt, paziņojot: "visi pa mājām!" anete momentā apcirtās otrādi un devās mājup. mēs ar rihardu mierīgā garā devāmies uz tīnūžu ielu. iegāzāmies pie manis istabā, un rihards atcerējās, ka viņam somā ir divi aliņi. kad tika izkapāts viens, nolēmām, ka ir jādodas uz veikalu pēc šampanieša. ne jau tāpēc, ka nav, ko dzert (jo 1 aliņš vēl neizdzerts), bet gan tāpēc, ka jāuztaisa publisks škandāls. nolēmām, ka škandāls būs par to, ka rihards gribēs dzert alu, es - vīnu, tā mēs strīdēsimies, līdz viņš pateiks, ka vīnu dzer tikai maukas, uz ko es atbildēšu ar pļauku pret viņa jauko sejiņu. tajā mirklī mums jānopērk šampanietis. bet diemžēl mēs saprotamies tik labi, ka nespējām pat inscinēt drāmu - kad bijām nonākuši veikalā, rihards jau bija aizmirsis, ka vīnu dzert tikai maukas.palūdzām šampanieti, bet secinājām, ka mums nav skaidras naudas, tāpēc devāmies uz bankomātu. bet ne jau šā tā devāmies - skrējām, sadevušies rokās. pulksten septiņos no rīta nopirkām dārgāko šampanieti par četrdesmit četriem latiem, līdz ar to es kļuvu par samērā dārgu meiteni, bet tādam zēnam kā rihards nav nekā žēl tādai meitenei kā es. beigu beigās šampanieti neizdzērām, un labi, ka tā, jo tāpat jau bijām pietiekoši lielā tūtā, lai šodien sāktu satraukties par to, ko no rīta esmu tvītojusi.
pamodos no modinātāja zvana, jo bija jākāpj mašīnā uz kuivižiem, kur pieglauzties tēvzemei, kā arī informēju avotnieci par to, ka esam gulējuši piecpadsmit minūtes. kaut arī manā istabā ir divas brīvas gultas, protams, gulējām kopā.
iepazīstināju savu māmiņu ar rihardu un tināmies. iekāpām gonkā, pēc 5 minūtēm jau bijām pie salavgrīvas staķika, kur nolēmu, ka vēlos sadot pa purnu tur stāvošajam arnim blodonam. rādīju viņam nepieklājīgas zīmes, bet beigās nospriedu, ka viņam pašam jānāk pie manis, ja viņš grib pa purnu. dabūt pa purnu no manis - to grib ikkatrs, bet arnis negribēja pietiekoši stipri, tāpēc nepienāca klāt.
tā kuivižos izkāpām no mašīnas, un dzintris uzreiz ievēroja, ka man katra acs iet uz savu pusi, rihards nebija labāks, tāpēc taisnā ceļā devāmies uz gultu, kur mums riktīgi saskan, jo šī jau bija trešā reize, kad 12 stundu laikā ejam gulēt.
kad piecēlāmies, mūsu reputācija bija satriekta lupatās, jo tagad visi domā, ka ar rihardu pišamies. nezinu, ko cilvēki iesāktu, ja nebūtu mūsu - darbi uz priekšu neietu. diemžēl mūsu reputāciju vēl vairāk iedragāja tas, ka nolēmām savu četrdesmit četru latu moet dzert pie jūras, vērojot saulrietu divatā. tas bija ļoti romantiski, jo brīdī, kad ieminējos, ka man ir auksti, rihards izvilka segu, iešņauca kokaīnu, nodzēsa cigāru, iepisa visīti, sasedza mani un teica: "es varu Tevi sasildīt..." varēja arī.
pēc mirkļa bijām atpakaļ un sēdāmies pie kapājamā galda, kur norisinājās degvīna lietošanas pasākums, līdz ar to diena bija ieguvusi riņķveida kompozīciju - sākās tūtā, un beigās atkal bijām party noskaņojumā. tā kā visi domāja, ka pišamies, automātiski tika pieņemts, ka mums jāguļ kopā. nepretojāmies, jo, kā jau sacīju, līdz šim gultā bijām ļoti labi sadzīvojuši.
kā smalki ļaudis pirms gulētiešanas pie naktslampiņas palasījām literatūru un paniekojāmies ar aliņu, un nost bijām.
šo varētu uzskatīt par ideālu iepazīšanos ar meitenes vecākiem - iepazīšanās notikusi pilnīgā tūtā, un arī pats rihards atzina, ka pie kuras katras meitenes tēva nav devies, vienā rokā nesot slotu, bet otrā - albēra kamī "svešinieku" un glāzes.