11:27 - kārļa dzimene
"šī bija brīnišķīga diena," abi ar kārli pateicām reizē, kad viņš mani bija izvadījis no sava mitekļa un apskāvis. tas vien, ka atvadīšanās notika pirms diviem naktī, nevis agrā rītā, liecināja par to, ka diena sākusies agri bez ilgas gulēšanas iepriekšējā naktī. sešos no rīta ar aigu atnācām mājās, un man bija tik mīļš noskaņojums, ka par neiemetu guļošam šarmam ar biznesa klases basketbola bumbu pa muguru. pēc trim stundām šis zēns mūs modināja un lika veikt rīta soli, lai visi varētu sēsties kārļa aplipušajā mašīnā. pisām pēc zanes uz uzvaras parku, kur ir tādas jocīgas ceļazīmes - zebrā rādīja, ka pieredzējuši vadītāji tur brauc pa gludo, bet īstenībā pēc noteikumiem ir jābrauc citādi, un tad ir baigais piņķeris. paņēmām zani, bet, ja kādam šķiet, ka šeit svarīgākais ir cilvēki - maldāties, jo kārļa bagāžniekā bija kaudze ar suši, kas arī bija iemesls, kāpēc biju nolēmusi darīt visu, lai no rīta pamostos un pievienotos šitiem tūdaliņiem.kārlis ir nolēmis iekļūt latvijas labāko tenisistu astoņdesmitniekā, tāpēc sestdien sev sakrāja daudz punktu, spēlējot ar desmitgadīgiem zēniem. pirmā spēle bija neciešama, jo vēl nebijām mielojušies ar suši, un vislaik gaidījām, kad beidzot šīs mocības būs galā. tikmēr sēdējām pie galdiņa un dzērām to, ko sestdienas rītā pieklājas dzert. meitenes dzēra tēju, bet šarms man atnesa baltvīnu, jo bārā esot bijis tikai vīns un fanta, bet no fantas man ir alerģija (tā nu reiz ir taisnība), tāpēc jāņem vīns. pie viena izpildījām testu par savu personību un nākamajām attiecībām, testa rezultāti pierādīja, ka es un šarms esam viens un tas pats cilvēks (nepārsteidz), kam draugi dzimenē dāvina ādas pletni, un vīrietis, kas manī vai šarmā iemīlas, tomēr labprātāk meklē skaidrākas ganības (nepārsteidz).
kārlis ieguva punktus, un mēs aprijām suši, par ko k bija pārsteigts, bet es jau mirklī, kad piedzimu, viņam teicu, ka, lai cik daudz suši uz galda būtu, esmu gatava apēst visu, pilnīgi visu.
mums nebija gana, tāpēc devāmies uz kauguru klondaiku, kur pieminējām mētru ar klusuma brīdi, jo tad, kad viņa gāja astotajā klasē, viņai stundas notika šeit. te pēkšņi kārlis nāca klajā ar paziņojumu, ka katram var būt savs viedoklis, kas jārespektē, un tas nu reiz bija kaut kas tik absurds kā tās ceļazīmes pie uzvaras parka, kur izmainās galvenais ceļš un tad ir baigais piņķeris, bet pieredzējuši šoferi izbrauc pa gludo, šito rādīja zebrā, ko vada brāļi timroti - ģirts, pauls, kristovskis.
kārlim bija jāgaida līdz nākamajam mačam, tāpēc nolikām aigu gulēt, jo džeku koļīšanas grāmatā rakstīts, ka 3 vecenes vienā barā nav labi. tā piļījām uz jūru, kuras malā bija speciāla telpa kāju mazgāšanai. ļoti interesē, kā tiek kontrolēts, vai tajā gadījumā drusciņ netiek apmazgāta kāda cita ķermeņa daļa. kačka un šarms nodemonstrēja tādu sporta veidu kā špiļkošana, un mēs kopīgi atcerējāmies to uzvaras parka ceļazīmju bezpriģelu, kur it kā norādīts viens, bet pieredzējuši autovadītāji brauc pa gludo, lai nebūtu liela piņķera. es jau īstenībā nezinu, bet to stāstīja timrots zebrā.
aigai astoņos un septiņās minūtēs bija jābūt rīgā, tāpēc, lai novilcinātu laiku, iebraucām automazgātuvē un nomazgājām dažādas ķermeņa daļas, kas bija pielipušas pie kačkas vāģa.
kopīgi noskatījāmies zatlera runu, par ko es biju vīlusies, jo gribēju rakstīt texxxtu, bet tas vairs nav interesanti, jo visi par to runā. pat kačka savā dzimenē, brīvdienā aizskrēja uz radio kaut ko tur gvelzt. un te ir laiks stāstam par pēdējā gada lielāko spriedzi.
kačka un zane kā plēsti aizmetās uz radio, mēs ar šarmu mierīgi devāmies pēc vīna par trīsdesmit latiem un sīpoliem. kad atnācām, pamanīju, ka abi radio tūdaliņi ir ielogojušies radio101 kontā un aizmirsuši, ka te paliekam mēs - emīla nedarbi. mums, protams, sāk rasties idejas par to, ko vajadzētu ietvītot. "eju tīrīt telpas. apkopēja", "lembergs ir smuks" un vēl dažas idejas, bet bija skaidrs, ka īstā doma tikai nāks. bet te pēkšņi kompī parādījās uzraksts, ka baterija ir dirsā un mums ir 7% laika, lai atrastu lādētāju. skrējām pa dzīvokli, meklējām. šarms to beidzot atrada, skrēja pie datora un mirklī, kad sprauda iekšā, dators izslēdzās. šis ir klasisks "labāk zīle rokā nekā mednis kokā" gadījums - varējām taču ietvītot kaut vai to, ka ejam tīrīt telpas, nevis paļauties uz to, ka pēc laika mums prātā ienāks kas ģeniāls.
tūdaliņi atgriezās, uzspēlējām vienu mazo dominion un arī man uz smadzenēm parādījās tas šausmīgais uzraksts par septiņiem procentiem, tāpēc fiksi taisījos prom. kārlis mani pavadīja līdz lejai, un tad mēs abi reizē patecām, ka šī ir bijusi brīnišķīga diena