12:02
pēdējās nedēļas laikā manā dzīvē ir mainījies tas, ka, pirmkārt, esmu divas reizes kārtīgi pielējusi mūli, otrkārt, esmu tikusi amsterdamas poseidonu universitātes hidroloģijas maģistrantūrā, kas ir priecīgākie jaunumi manā dzīvē vispār. uz agrāk izskanējušo jautājumu, ko plānoju darīt, ja netiktu, man bija divi varianti - vai nu sēdēt pie universitātes, kamēr mani paņem uz sevi, vai nu nosisties. bet, tā kā glītākais latvijas radio žurnālists mani pārliecināja par to, ka vai nu es, vai nu universitāte nebūs gatava pirmajam plānam, tad atliktu tikai nosisties. bet tagad - nekā. labāk dzīvot nekā mirt! nākamgad ap šo laiku man būs sākusies ahujennā divu mēnešu prakse, no kuras pusotrs mēnesis tiks aizvadīts portugālē. kā zināms, loreta ir traka portugāliete, tāpēc atbrauks ciemos un vietā, kur es sausos akmeņos kaut ko urbšu, viņa malkos kokteiļus ar mazajiem lietussardziņiem un ņirgs. esmu tik laimīgs cilvēks, ka mani pat nebiedē iespēja dzīvot zem tilta - amsterdamā taču dahuja tiltu, gan jau kāds būs labs.
kaut arī man silti novēlēja kārtīgi pielikties piektdien, tomēr tad tikai mazliet padzēru šampanieti ar dzintri un raidījumā ar strunci. struncis bija ieradies ciemos ar šampanieti un šokolādi, kas nav vienkārši tāds gadījums, bet gan simbolisks pierādījums tam, ka turpmāk man ne tikai būs poseidona dzīve, bet apkārt arī džeki, kas nepiš (prātu), bet gan uz tikšanos ierodas ar dvielītī rūpīgi ietītām šampanieša glāzēm un runā tik daiļi, ka viss ir jāpieraksta.
pielikties man novēlēja piektdien, bet es to izdarīju dienu vēlāk ar vienu garu aktieri, kuram ir diezgan smukas kājas. normāls džeks - ekstravagantā elīna paziņo, ka grib, lai viņu nes pāri ielai, viņš arī nes. normāls džeks, kā jau sacīju. biju jau pieminējusi, ka spēlēšanas laikā nemēdzu piedzerties līdz nekam galvā, bet nekad neatceros, kā esmu tikusi mājās. šoreiz nemaz mājās netiku, un vakardiena manā mūžā ir aizgājusi tumsā, tik ļoti tumšā tumsā, ka šodien rūpīgi pārdomāju "esnekadvairsnedzeršu" iespēju. stulba iespēja.
13:44
"baby, Tu esi kruta, vēlāk pateikšu, kāpēc," sacīja gatis maliks, iesteberējot krogā. nevar viņu vainot pie tā, ka viņam vajadzēja mazliet ieraut, lai uzsāktu sarunu ar mani, pat ļoti labi, jo man bija laiks noskriet līdz tualetei, lai uzzinātu, vai mans krutums nav, piemēram, zobupasta uz sejas. aplūkoju savu rožu un sapratu, ka tas noteikti nav nekas kruts, tāpēc ar nepacietību gaidīju viņa kāju ierašanos (sēžot i love you apakšā, ir jāgaida kājas, jo tas ir pirmais, ko ierauga). sēdēju kopā ar savu piecpadsmitgadīgo fanu, kuram izstāstīju, ka ikviens, kurš sēž man blakus, tiek uzskatīts par pisēju, kas lielākoties tomēr ir ļoti tālu no patiesības. piecpadsmitgadīgajam fanam pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, jo, tiklīdz viņu nomainīja aktieris ir garajām kājām, piecpadsmitgadīgais fans viņu nosauca par manu džeku. aktieris atcerējās solīto un pastāstīja, kas manī ir kruts - man adrenalīns izdalās tā, ka nevar redzēt. to viņš nospriedis pēc maniem ierakstiem. a ko - man rakstīt, ka es par kaut ko mīžu? sviestene taču ir domāta tam, lai brūķētu muti un izliktos par stulbu. nākamajā rītā sapratu, ka aktierim ir diezgan liela taisnība, jo gulšņāju ar hariju un karīnu, biju it kā baigi prikolīgā, piecēlos aizgāju pavemt un saņēmu ziedus par to, ka iepriekš nekad nav liecinājis par to, ka man ir sūdīgi. uzreiz pēc tam man piezvanīja nobels un pasniedza manu pulicera prēmiju par sasniegumiem aktiermākslā.
14:26
un viņdien - piektdien - es normāli arī sacepos. un, tā kā es sveistenē rakstu vai nu par pāli vai cepšanos, bet pēdējos divos ierakstos ir bijis pālis un draugi, tad šoreiz par cepšanos. piektdienas rītā sāku domāt par cīņu ar vējdzirnavām un izgāzos kā veca govs, ķiterī pavaicājot, no kurienes radies šis teiciens un vai to kāds ir mēģinājis darīt. jautājums guva neredzētu atsaucību. cilvēki teica, ka tas taču ir bijis "dons kihots" vai arī, ka tas ir bijis "dons kihots, stulbā daune, kā to var nezināt!?". tā nu reiz ir, ka man daiļliteratūra lielākoties nepatīk. ir trīs grāmatas, kas ir zajebis, bet tas arī viss. bet nez no kurienes ir izrauts, ka pamatīgi robi literatūras klasikas zināšanās pierāda to, ka cilvēks ir lohs, bet, piemēram skābes un bāzes neatšķiršana skaitās "man neinteresē/nepadodas ķīmija".arī nezināt ņūtona likumus ir "fizika nav mans lauciņš". bet, bļaģ, nezināt kaut kādu tupaku, kurš kāvās ar vējdzirnavām - tas ir daunisms. karoče - ko man darīt?