16:19 - ai, bailes, bailes, ai, nāves bailes
"nu, es Tev varu pamācīt astoņdesmitos," sacīju deviņdesmitajos dzimušam kimas vaildas paveidam, kad viņš mēģināja uzlikt kaut ko krutu no astoņdesmitajiem, bet saprata, ka nekā nejēdz. tad viņš nobijās, viņa piemēram sekoja arī citi istabā esošie deviņdesmitajos dzimušie divgadnieki. ja viņš kaut ko rubītu no astoņdesmitajiem, viņš sacītu, ka man var pamācīt deviņdesmitos, nodzēstu cigāru, iešņauktu kokaīnu un ierautu viskiju "stulbā zoss".mazliet nobijies ir arī endzelīna mazdēliņš (tātad man brālēns), bet viņam bija nepieciešami vairāki teikumi, kuros vadošie vārdi bija "smuks", "pālis" un "ņemams". šķiet, ka pēdējā pile viņa baiļu kausā bija tā, ka uzzīmēju viņu. viņam gan no manis nav jābaidās, jo viņš man ļoti atgādina uldi zarembo, pret kuru loloju tikai ļoti siltas un gādīgas jūtas.
vienīgais, kurš līdz šim no manis nav nobijies, ir džeimijs, kurš 88% savas dzīves ir pālī, kad ne tikai jūra, bet arī es esmu līdz ceļiem. džeki, kas apvemj savas bikses un svaidās ar vistiņām, kas pēc ugunsgrēka solveigas izgājieniem jau kļuvušas par kultūrvēsturisku vērtību, nevar baidīties.