alpu dakteris
9. Janvāris 2031
02:27
vakar kādā naktslokālā, kur ar savu jauno raidījuma un diseņu partneri spēlēju muzonu, satiku zēnu, ar kuru vienreiz biju spēlējusi katanu un vienreiz pļāpājusi par nenozīmīgiem sīkumiem. pieklājīgs cilvēks būdams, piegāju viņam klāt, lai sasveicinātos, kaut gan lielu lomu manam ceļam viņa virzienā spēlēja tas, ka viņš stāvēja tieši pie bāra. viņš manu sveicienu atņēma, bet purnā bija rakstīts, ka neatceras. "neatceries, ja?" es viņam prasīju. viņš ilgi lūkojās manā bezbriļļu puŗnā, līdz paprasīja, vai tad, kad esam tikušies, man ir bijušas brilles. atbildēju, ka tā varētu būt. tātad rožu viņš bija atpazinis, bet nevarēja atcerēties, kur un kā mani saticis. tā, protams, ir lieliska platforma meliem, burvīga iespēja kaut ko sadirst. "nu, mēs toreiz pārgulējām," sadirsu un nosmējos. zēns apjuka un prasīja: "pag, ja jau Tu tik ilgi runā, tad jau nesitīsi?" atbildēju, ka sist negrasos (wtf, pēc pišuka obligāti ir jāsit?). zēns kaut kā gribēja turpināt sarunu, lai noslāpētu vismaz no vienas puses neveiklo klusumu. viņš prasīja, pie kura galdiņa sēžu. "pie dīdžeja galdiņa," es atbildēju, tad nodzēsu cigāru, tad izpisu 50 gramu viskija "stulbā zoss", iešņaucu kokaīnu, pagriezos un aizgāju pie sava galdiņa.