22:21
tā mana kolēģu nesveicināšana gaiteņos nudien nav izdomāta vai pārspīlēta. es bez brillēm kā bez biksēm, kā bez bēdām. vakar vakarā ap deviņiem prikola pēc izmantoju liftu, lai ātrāk nokļūtu lejā (bet tas nav ātrāk), izkāpu no lifta un mani pārsteidza tas, ka gaitenī stāv kāds zēns. pārsteidza, jo deviņos vakarā radiomājā ir apdzīvotas tikai pažobeles un peļu alas. turklāt šis zēns skatījās uz mani un ļoti smaidīja. paskatījos vēl uz aizmuguri, lai redzētu, ka tur nav neviena, kam šis zēns varētu smaidīt virsū. nolēmu, ka šis ir kārtējais tipiņš, ar kuru vienreiz esmu tikusies un atstājusi ļoti labu iespaidu, tāpēc nolēmu sasveicināties, kad būšu tuvāk. apmēram tad, kad biju 5 centimetru attālumā un teicu savu ikdienišķi mīļo "čā-au", es sapratu, ka šis zēns ir tēvocis pips. drīz vien no nekurienes izskrēja arī carduelis, kurš priecīgi vēstīja, ka mūzikas bunbā viņi spēlējuši saimonu būkišu. tā kā man rokās bija sabīnes mankijas dāvinātās zāles, es uzskatīju par vajadzīgu paskaidrot, ka man ir kaullauzinis un galvpušgrieznis, tāpēc braukšu mājās ēst šīs tabletes, no kurām rādoties gļuki. pips painteresējās, vai tās var dabūt bez receptes. no sākuma pārliecināti teicu, ka jā, tad tomēr apjuku, jo nevaru zināt (ne jau es nopirku), bet tagad atkal zinu, ka jā, jo uzmanīgi izlasīju visus burtus. mums nebija pa ceļam - viņi gāja dzert un pirkt vīnu, es gāju uz taksi un ēst tabletes. es rūpīgi gatavojos šim seansam, pirms tam teju vai sakārtojot istabu. uzliku sev virsū piecas segas, lai tiešām nebūtu auksti, uzvilku flaneļa pidžammu, padusē pasitu munti un mutē iemetu divas tabletes. pēc divdesmit minūtēm mana gulta bija tik liela kā kosmoss un mana zem sega bija pasaule lielākā ala. līdzīgi bija 2007.gada pukkelpopā, kad pīpējām kaimiņa atvesto sūdu, un man likās, ka telts ir 50 hektāru liela, vienīgi šoreiz man pilnīgi nebija bail, jo, ja man no kaut kā ir bail, tad tas ir toms.