12:42
iedarbīgākais veids, kā nogalināt manu interesi un iestumt riebuma dzemdības pret kādu mūziķi ir pārlieku liela sajūsma par izvēlēto tēlu. ja pirms trijiem vai cik tur gadiem
arctic monkeys bija vienkārši parastā rokgrupīte ar vidēju potenciālu likt man dancot un dziedāt, tad apmēram tad, kad tomas un līva sāka sajūsmināties un likt klausīties, cik te ir labi un cik te ir labi, kā arī novērtēt dziesmu tekstus, kas ir taču par šo un to, un vispār par tik svarīgām lietām, ka bez maz vai bībele jāmet ārā un vietā jāliek
whatever people say..., jā, apmēram tad man šī grupa sāka riebties. par pītu (dohertiju, nevis pītu groziņu vai pītu krēslu) es pat jūsmoju gadiem ilgi, biju dabūjusi visus visa kā ierakstus un visu viņa nākotni pratu nodziedāt no galvas un biškucīt arī nospēlēt un parādīt leļļu teātri. tad, kad ar viņu iepazinās sandra (šķiet, ka pat es viņai kaut ko aizsūtīju), tad kridik. "pavei, cik šeit smuki, skat, cik smuks šajā klipā!" - tie ir burvju vārdi, kas ar katru atkārtošanas reizi izrok kapiņu mīlai pret anglijas uldi rudaku. tik lielā mērā, ka pirmā janvāra roņu šovā demonstratīvi (cik vien demonstratīvi to var izdarīt radio) jāiet ārā no studijas pīta laikā. es īsti nezinu, kas tagad notiks ar albumu, kurš kopš kaut kāda rudens vispār atradās manu visu laiku mīļāko albumu trijniekā -
velvet underground - velvet underground. kopš sandra atnāca pie tomasa un lika plati nospēlēt trīs reizes pēc kārtas, fonā brēkdama kaut ko par skaistām narkotikām, man ir tā bišķiņ ņeņeņē. un labi, ka līvai dažas lietas mēdz ātri pāriet. jo, ja viņa par
jamie t turpinātu sajūsmināties tikpat skaļi kā pērn, tad es vēl aizvien nesāktu viņu klausīties. tā ja. tā kā turiet muti par
kraftwerk,
my morning jacket, eliotu smitu un boviju, un ko tur vēl, jo man bišķiņ sāpēs sirsniņa, ja šo džeku albumi piespiedu kārtā būs jāizdzēš no manas imaginārās un reālās atmiņas.