| 12. Jun 2013 15:41 Diena, kas satricināja kaiju dzīvi Svētdienas pievakarē mūsu kaija tupēja savā novērošanas postenī uz mājas skursteņa un tramīgi, reizē brīdinoši klaigāja, kad parādījos viņas redzes zonā. Ķērc vien, uztraucies par niekiem, kamēr vēl vari, kamēr vēl nenojaut par to, kas tevi sagaida rīt - drūmi nopūšoties viņai teicu.
Pirms diviem gadiem moralizēju , metu akmentiņus kaimiņu dārziņā, nepadomāju, ka arī man reiz var pienākt brīdis, kad jārīkojas savās interesēs nerespektējot putnu dzīves ritmus. Tas brīdis pienāca – administratīva avārija, steidzami jāremontē dūmvads, jākāpj uz jumta, kur kā ik gadus kaiju pārim ģimenes ligzda. Pirms vairām nedēļām pēc lietiem pagalma zālājā atradām olu čaumalas. Lielas un plankumainas. Visticamāk, ka tās ir no kaiju ligzdas. Tik nezin vai tur viss kārtībā – vai normāli izšķīlušies cāļi, vai vārnas nolaupījušas.
Pirmdienas rītā uzkāpu uz batuta – jumta rietumi labi pārskatāmi. Jā, re kur arī viens cālis, tāds vēl pūkains, taču patstāvīgi klenderējošs, citus neredz. Hmm, pērn tur uzauga un izlidoja trīs tītarēni. Bet nu skaidrs, mazie nelidotāji tur ir. Sāku morāli briest karmu bojājošam darbam. Nāksies dzīt stresā nabaga putnus. Nē, nekas jāposta vai jānīcina nebūs, tikai pusstundu jāpadarbojas pie skursteņa, kur ligzdas vieta. Nez` kaijas atgriezīsies pie mazā vēlāk, baros viņu, nenoknābs pēc tam kad viņu dzīvoklī viesojušies nelūgti cilvēki? Un zinot kaiju bara solidaritāti, rēķinājos, ka gaisā tiks sacelta arī visa kaiju kolonija no apkārtējām mājām, troksnis būs ellīgs un esmu redzējis, cik bezbailīgi tie putni cīnās par savu teritoriju ar jebkuriem svešiniekiem – vārnām, kaķiem, cilvēkiem. Pieaugušas sudrabkaijas izmēri ir cienījami, knābis tām kā ērglim, spēks – respektējams, drosme – bezgalīga. Un kur nu vēl bioķīmisko ieroču izmantošana bombardējot!
Uz jumta kāpām trijatā, iepriekš vienojoties par aizsardzības cīņas taktiku – kamēr meistars strādā, tikmēr es un viņa asistents ar slotām atgaiņājam pikējošos bumbvedējus un iznīcinātājus. Paši nobruņojāmies ar ķiverēm un biezām jakām, gatavi sargāt savas acis un galvu.
Kad uzrāpāmies, protams, viss putnu rajons bija gaisā, trauksme izsludināta, taču mazuli nekur neredz. Vai tiešām tas panikā būtu meties no jumta? Tomēr nē, nolīdis notekā, guļ nekustīgi, tik vējiņš plivina mīksto spalvu pūciņu. Tikmēr lielās kaijas satraukti riņķo, pa kādai mēģina pikēt, tomēr tuvoties klāt neuzdrošinās. Paliek karsts biezajās jakās, baisā panna tomēr uz tā skārda jumta. Bažījos vai putnēns neizcepsies tajā pusstundā. Miera saulainos laikos tas pamatā uzturas skursteņa ēnā, dienas laikā aprotējot tam saulei līdzi. O, sakustējās cālis, sāk pat snaikstīt galvu piesardzīgi ziņkārīgi!
Darbi paveikti, viss sanāca labāk, kā manos pesimistiskajos scenārijos. Pēc kādā laika no zemes jau mēģināju saskatīt, kas ar mazuli. Guļ jumta, blakus vecāks sargā, tomēr savai dzīvesvietai pie skursteņa netuvojas.
Gan jau viss būs labi, šitie sūdi aizmirsīsies, būs jauni izaicinājumi grūtajā kaiju dzīvē.
ps. par sudrabkaijām oficiāli: http://www.ornitofaunistika.com/lvp/lvp_lararg.htm ir kõma |
