Varēja būt arī tā - 12. Maijs 2008

Stāvu ielas vidū saulainā vasaras pēcpusdienā, spaidu pogas tālrunim, pēkšņi atskan taurējiens. Paskatos – man blakus smuka pavasarīgi zaļa mašīnīte sabremzējusi pavisam. Bet pa logiem izkārušās Māsas, tādās smukās vasaras kleitiņās, priecīgi māj. Māsa (kas pasažiervietā) saka „Māsa, parādi viņam savas kājas!” Un Māsa (kas šofervietā) parauš smuko vasaras kleitiņu, un izkarina savas basās, vasarīgi iesauļotās kājas pa mašiņa logu. „Smukas kājas”, atzinīgi saku. „Nē, tu paskaties zemāk, uz pēdām” – saka Māsa. „Zaļas, vai ne?” – lepni piebalso otra Māsa, smuko kāju īpašniece. „Pa vasarīgo darbu dobēm dārzā sabridu” – vēl lepnāk Māsa turpina. „Mēs tagad uz jūriņu, brauc līdzi! Ir taču vasara!” - Māsās reizē aicina. „Es nevaru. Manam autiņam vēl ziemas riepas, atbraucu nomainīt..” – ar žēlumu atsaku.

Nu kāpēc es tāds bremze?

Parasti viņi nosēdās man tieši pretī. Tāds jauns pāris, ar mugursomām, alpīnistu jakās un biksēs. Abi divi nedaudz aizelsušies, mazliet iesvīduši. Jo autobusu viņiem gandrīz vienmēr nācās ķert skriešus, kad pārējie pasažieri galapunktā jau sakāpuši un sasēdušies. Reiz es redzēju, ka viņi visu ceļu mēro skriešus. Viņš – kādus desmit soļus priekšā. Viņš vienmēr steidzās viņai vairākus soļus pa priekšu. Viņi laikam ir no tās tālās „jaunā projekta” trīstāvenes. Jocīgs pārītis, allaž nodomāju. Kāpēc viņi nekad nespēj laikā izkasīties, nu kaut pāris minūtes agrāk, lai nebūtu jāstreso par paspēšanu uz autobusu? Viņš vienmēr apsēdās pirmais – pie loga. Un tūlīt sāka vienaldzīgi skatīties pa to. Viņa apsēžas blakus un raugās pa pretējo logu. Un tā viņi visu ceļu klusējot skatās katrs pa savu logu. Ārā mēs kāpjam vienā pieturā, kādu ceļa gabaliņu mums sanāk doties vienā virzienā. Tad gan viņi iet blakus. Taču nekad neesmu redzējis, ne dzirdējis viņus sarunājoties. Pat ne vēršoties vienam pie otra. Tik dažreiz veltot skatienu, ar kādu raugās uz koferi, kad tas, nogurstot rokai, nolikts zemē.