| 6. Apr 2006 17:39 Karabasam Barabasam Mans pavēlniek,
Neraugoties uz visu, ko Tu esi darījis manā labā, dodot pajumti manam prātam, garam, dvēselei un augumam, daru zināmu, ka vēlos aiziet. Šis lēmums nav pēkšņs un karstā galvā radies, bet pēc ilgām pārdomām un rūpīgas izsvēršanas pieņemts. Es augsti vērtēju Tavas rūpes, Tavu neatslābstošo uzmanību, taču jūtu, ka ir pienācis laiks saraut saites. Varbūt ne gluži visas un uzreiz, tomēr uzstāju, lai man atsien rokas. Nē, vispirms kājas. Nu, labi, iesākumā pietiktu arī ar jauniem striķīšiem. Citādi tie ir tādi neglīti un arī neērti. Tie padara manas kustības kokaini stūrainas, un rada apšaubāmu priekšstatu par manu graciozitāti. Citur jau sen ir tādi jauni, smalki un smuki striķīši, tādi gandrīz neredzami... Es patiešām mīlu teātri, tādēļ nevaru samierināties ar nepirmā plāna lomām.
Ja Tu neizpildīsi manas prasības, tad es tiešām došos savu ceļu. Un tad Tev vairs nebūs nekādas daļas, Tu nezināsi, ka es būšu tur Citur.
Ņem vērā. 1 tautas balsis - ir kõma |
